Pārgaujas novadā, Straupē, Piķiera namiņā, iekārtota savdabīga, reizē arī atjautīga un mīļuma pilna izstāde. Tajā bišu sedziņas jeb villainītes. Tās pašas, ar kurām bitenieki stropā apsedz kāres. Laika gaitā bites uz sedziņām ar propolisu saraksta stāstu stāstus, sazīmē gleznas un droši vien pieraksta arī dziesmas.
“Tas ir pārsteigums,” ienākot izstādē, atzina ikviens. Bišu sedziņas, ieliktas rāmīšos kā gleznas, izgaismotas, radīja mītisku gaisotni. Visa telpa smaržoja pēc medus. Katrs gribēja ik bišu gleznu papētīt cītīgāk, ja jau ieskatās, tad var ieraudzīt arī to, ko negrib.
Līdz šim par bišu villainīšu, kā bišu sedziņas mīļi sauc kultūras darbiniece un dārzniece Guna Rukšāne, izstādi gan nav dzirdēts. “Guna lūdza, lai pirtij atnesu bišu sedziņu. Viņa paņēma rokās, pacēla pret sauli un sacīja – tā jau glezna. Dažas sedziņas tika ieliktas logos, smaržoja visa māja,” pastāsta Raiskuma bitenieks Jānis Rukšāns. Viņš tāpat kā kolēģis Otto Abzalons no Straupes atbalstīja Gunas ideju – sarīkot bišu villainīšu izstādi.
“Vecās sedziņas krājas maisā, kuras galīgi sacaurumotas, izberžu propolisu, tad izmetu, skaistākās kāds paņem – izmanto pirtī, tin ap kājām, lai noņem sāpes. Bija laiks, kad lina vai kokvilnas auduma sedziņu vietā lika plēvi, bet auduma sedziņa ir kas cits. Visizturīgākās bija no brezenta, tās kalpoja gadus piecus. Cik ilgi viena sedziņa būs derīga, arī atkarīgs no biškopja rūpēm par bitēm. Ja bitēm trūkst telpas, tās mēģina tikt tālāk un sedziņu sacaurumo,” pieredzē dalās dravnieks Otto Abzalons un atzīst, ka, ieraugot sedziņas izstādē, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas, kas stāvējušas maisā kā nevajadzīgas.
Vajag tikai paskatīties apkārt, viss ir tepat vien – tā var teikt par Gunas izstādes ideju. Jānis Rukšāns vien nosmej, ka, rīkojot izstādi, nav rakstīts projekts un prasīts finansējums un tas, kas redzams kā gleznas, netiek saukts par mākslu vai instalācijām.
“Tā ir fantastiska ideja. Piķiera namiņš ir pārvērties. Tumšais laiks, cilvēkiem vajag dzīvesprieku un gaismu. Un te tas ir, ceru, ka straupieši ienāks un paskatīsies,” “Druvai” sacīja Vidzemes lauku partnerības “Brasla” izpilddirektore Līga Kārkliņa. “Braslas” birojs atrodas Piķiera namiņā, kur iekārtota bišu villainīšu izstāde. Decembrī paliek desmit gadi, kopš šī ēka tika atjaunota. Vairākus gadus te bija Tūrisma informācijas centrs, tad mājvietu atrada “Brasla”.
“Te ir mājīgi. Tagad arī gaiši,” atzina Līga Kārkliņa.
Izstādes “Ar bišu villainīti” atklāšanā dziedāja Straupes koris, abi bitenieki – Otto un Jānis arī ir koristi. Izstādes iekārtotāja vai, smalki sakot, kuratore Guna Rukšāne bija parūpējusies, lai ikviens ne tikai varētu pagaršot dažādus medus, ziedputekšņus un bišu maizi, pasmaržotu vaska sveces, bet arī ko vairāk uzzinātu par dravniecību. Zināšanu pārbaude bija nopietna.
Bija jāzina pastāstīt, kas ir propoliss, kas vasks, cik vērtīgs ir bišu māšu peru pieniņš, kas ēd bišu maizi, jāzina tautasdziesmas par bitēm un biteniekiem un arī jāsacer pašiem, kā arī jābūt pārliecinātam, vai medus nesējai ir ķepiņas vai kājiņas, cik bitītei kāju un acu. Jānis Rukšāns atgādināja, ka bites nav čūskas, tās nekož, bet dzeļ. Otto Abzalons stāstīja par dažādu medu un uzsvēra, ka tāda pavisam tīra kādu ziedu medus nemaz nav. Savs stāsts viņam bija par īpašo viršu medu, par to, ka griķu medus vairs nav tāds kā kādreiz, jo moderno griķu šķirņu ziedi smaržo citādi. Savukārt bišu indi biškopji vairs nevāc, to prot sintezēt ķīmiķi. Viņš arī pauda pārsteigumu, ka liepziedu medus ne visiem garšo, un vainojams, visticamāk, no Bavārijas ievestais liepziedu medus, kam ir specifiska garša, tā ietekmē arī vietējā medus pircējus. “Man visu mūžu garšojis viršu medus,” lepns par patstāvību stāstīja dravnieks Jānis.
Tajā pēcpusdienā Piķiera namiņā bija saruna par biškopību. Arī vasaru, jo tad bites rada brīnumu – kārēs sanes medu, bet uz sedziņām no propolisa atstāj vasaras piezīmes. Ziemu gaidot, cilvēkam laiks pabūt vasarā, pavērtēt bišu paveikto.
Guna Rukšāne iecerējusi “Ar bišu villainīti” iepazīstināt Pārgaujas novada ļaudis arī citos pagastos un Cēsīs.
Komentāri