Satumst. Pār sniegoto pagalmu stiepjas zilganas koku ēnas un liepas zaros iesēdies mēness lūko saskatīt, kas šovakar notiek uz zemes. Pie durvīm jau rībinās, dauzās un tad sparīgi iesoļo trejos kažokos tinies un zvārguļiem apkāries vīrs. Aiz viņa krietns pulks dziedošu, blējošu un trokšņojošu ļaužu. Ar garu spieķi barvedis dauza pa grīdu un nelūdz, bet pieprasa naktsmājas tāla ceļa gājējiem. Lūk, viņu pulkā kāda sieva, kam bērns teju, teju gaidāms… Lai ielaiž pasildīties! Mājas saimnieks ver durvis un raibais bars ar zvārguļiem, bungām un taures taurēdami iebrūk istabā. Krāšņos lakatos tītajai čigānietei tūdaļ „piedzimst” ņiprs bērns. Kāds no mājiniekiem, kas palīdzējis „radībās”, tiek norīkots par aizgādni jaunajai māmiņai. Saimnieku pārim jāmetas uz ceļiem, skaitot lūgšanu par labu veselību un ilgu mūžu „jaundzimušajam”, saņemot malku stipras dziras no ķekatu barveža blašķītes.
Tāds, lūk, ir viens no Ziemassvētku stāstiem, ko izspēlē ķekatnieki Latgalē. Spilgts piemērs, kā gadsimtu gaitā neatšķetināmi savijušās senās tradīcijas ar kristīgajām leģendām.
Ķekatās iešana ir viena no vislabāk zināmajām latvisko Ziemassvētku izdarībām. Vienlīdz svarīga loma ir gan tiem, kas gatavo maskas un staigā apkārt dziedādami, gan tiem, kas sagaida, pacienā un piedalās rotaļās. Ķekatās iešana ir kolektīvs rituāls, gluži kā svētību nesoša, maģiska stafete no mājas uz māju, tāpēc, tās sagaidot un uzņemot, valda viesmīlības likums, jo neviens taču nevēlas aizdzīt labumu no mājas. Pašam ķekatniekam svētība tiek tad, ja cilvēks maskā paliek nepazīts.
Mūsdienās sabiedrību ir grūti atkal pieradināt pie šādiem viesiem. Daudzi neielaiž mājās, jo nav ar ko pacienāt, nezina, kā būtu jāuzvedas, kā „jāspēlē pretī”, nav sakārtota māja, baidās, ka kaut ko nozags vai arī atceras slikto pieredzi ar Visu svēto nakts agresīvajiem konfekšu diedelētājiem. Trokšņošana, kas ķekatu gājienos ir viena no svarīgākajām darbībām, 21. gadsimtā tiek iztulkota kā neprasme spēlēt instrumentus, apkārtējo kaitināšana vai vienkārši muļķošanās. Patiesībā ar troksni (vibrācijas taču!) tiek aizbiedēti visi sliktumi un nebūšanas, kas pa gadu kaktu kaktos sakrājušās. Jo skaļāk un līksmāk tas izdodas, jo labāks rezultāts.
Tradīciju aprakstos latvisko masku gatavošana nav tik sarežģīta, kā Lietuvā, kur meistari vienu masku darina ilgi un rūpīgi. Viens no vienkāršākajiem pārģērbšanās veidiem ir uzvilkt uz otru pusi izgrieztu kažoku. Var aizsiet sejai sietiņu priekšā, pie jostas piekārt zvanus un zvārguļus, koka dunci.
Latvijā zināmi vairāki ķekatu masku veidi. Cilvēku maskas – čigāni, žīdi, ubagi – atspoguļo sabiedrības zināšanas par iedzīvotājiem un sociālajiem slāņiem. Kopā ar viņiem mēdz būt arī savdabīgi tēli no ceļojošā cirka – lāča dīdītājs ar lāci un fiziskie dīvaiņi: garā sieva un mazais vīriņš. Visos novados ķekatu pulkā ir dzīvnieku maskas – mājas un meža lopiņi – zirgs (arī zirgs ar jātnieku), kaza, āzis, arī putni, visbiežāk dzērve. Priekšmetu maskas pārstāv siena guba, labības kūlis, slota, siets. Svarīga vieta ķekatnieku izdarībās ir personām, kas tērpušās mitoloģisku vai pārdabisku būtņu maskās. Pat pieaugušajiem kļūst bailīgi, kad nāk Nāve un izdancina vai pakutina ar sarkani krāsotu koka nazi. Raibo baru vada budēļu tēvs un māte vai čigāns ar čigānieti. Ienākot mājās, viņš pirmais uzsāk sarunu, pārskata saimniecību, izrīko pārējos ķekatniekus. Katram ir sava loma spēlējama, priekšnesums vai rotaļa, kurā iesaista mājiniekus. Ķekatās iešana patiesībā ir darbs, gluži kā vairākas izrādes vienā vakarā nospēlēt. Tas ir priecīgs un svētīgs darbs, sagādājot pārsteigumu, liekot ticēt labajam un ziemas saulgriežu brīnumam. Lai izdodas!
Komentāri