Sausa vasara, sarūkoša piena iepirkuma cena, eksporta ierobežojumi, atcelta piena kvota, Briseles pikets,
pārrunas, diskusijas un panacejas meklēšana – tie ir tikai daži no izaicinājumiem, ko šogad pieredzējuši Latvijas zemnieki.
Šoreiz viesojāmies Jaunpiebalgas pusē, lai apvaicātos, kā jūtas mazie piensaimnieki.
Rasma un Dzintra Bērziņas no Jaunpiebalgas “Lejas Strupiņiem” pienu nodod piensaimnieku kooperatīvai sabiedrībai “Piebalga”, savukārt Inguna Ivulāne no “Vecskubiņu” saimniecības palikusi uzticīga kooperatīvam “Drusti”.
Pašlaik Bērziņu aplokos ganās sešpadsmit lopu, un saimnieces atzīst, ka ganāmpulkā notiek paaudžu nomaiņa. Savukārt Inguna dien dienā tur savu rūpalu par astoņām raibaļām un ar saimniecības darbiem cīnās viena, tomēr rokas nenolaiž.
Visas uzrunātās sievietes saka, ka kooperatīvi pagaidām ir vienīgais glābiņš, tomēr šķendējas, ka piena pārstrādātāju un tirgotāju varu pār zemniekiem tie nespēj mazināt: “Kooperatīvi ir vienīgā izeja mazajām saimniecībām. Nekas cits jau mums neatliek. Bez kooperatīviem mums vispār nekā nebūtu. Sen jau būtu bankrotējuši,” saka Dzintra.
Arī Inguna nespēj atcerēties, kad vēl piensaimnieki izjutuši tādas grūtības: “Es par katru lopu uztraucos, jo ikviena liksta ietekmē saražoto piena daudzumu. Lielsaimnieki mazos sauc par dīvāna zemniekiem, viņuprāt, dažas govis saimniecībā ir nenopietna padarīšana, taču es aicinātu neskatīties otra makā, bet kopīgi meklēt risinājumus, jo lielajiem savas problēmas un mazajiem atkal citas – ne mazāk nozīmīgas.”
Katra no saimniecēm seko aktualitātēm un labi orientējas piena tirgus situācijā gan tepat Latvijā, gan ārējos tirgos, taču Rasmas visniknākās dusmas radījuši veikalnieki: “Ieejot veikalā un paskatoties uz piena produktiem, saprotam, ka cenas tirgotavu plauktos jau nav kritušās. Tirgotāji grib labi padzīvot uz citu rēķina.” Viņa atminas, ka pirms 30 gadiem uz piena sola bija septiņas kannas: “Nu esam palikuši vienīgie, kas ne vien nodod pienu, bet vispār te dzīvo; mēs un vēl kaimiņš, visi pārējie sen jau ir prom.”
Šur tur saimniecības lēnām pārkārtojas uz gaļas lopu audzēšanu. Inguna, ja viņai būtu lielāka rocība, apsvērtu četras piena govis aizstāt ar gaļas lopiem, apzinoties iespējamās problēmas. “Līdz tikt pie ieņēmumiem no gaļas lopiem, paiet ilgs laiks, kamēr pienu var realizēt regulāri. Tāpēc labāk cīnīties ar to, kas jau ir saimniecībā. Kad izskološu bērnus, ar lopiem vairs neņemšos,” saka Inguna.
Šobrīd Krievijas embargo dēļ cieš ne tikai zemnieki. Krievija uzlika sankcijas mūsu produktiem, bet ES pretī nebija tik kategoriska: “No visām malām tik dzirdam ieteikumu, lai apbruņojamies ar pacietību, bet cik ilgi?” vaicā Dzintra. Vērtējot pašreizējo situāciju, Rasma ir strikta: “Es toreiz balsoju pret iestāšanos ES, ja tagad atkārtoti būtu jābalso, es atkal balsotu pret. Iespaids tāds, ka lielvalstīm mūs vajadzēja iznerrot. Turklāt rodas tāda sajūta, ka zemkopības ministram tur nav nekāda teikšana, ko viņš tur braukā uz to Briseli? Nekā nevar saprast. Tas nav nopietni. Rodas jautājums, cik ilgi par velti strādās, kaut kādā brīdī jau apnīk. Neredzi jēgu. Jāstāda lauksaimniecības zemē mežs, un miers.”
“Lejas Strupiņos” lopus baro kvalitatīvi un daudzveidīgi, uz barību taupīt nedrīkst. Šoruden labas barības iegādē iztērēti pērnie ietaupījumi. “Sienā un skābbarībā aizgāja 5 000 eiro. Varējām atļauties, jo vēl bija palikušas vecās rezerves, bet tagad viss. Tā ir daudziem, tāpēc, ja piena cena nekāps, īstā ganāmpulku likvidēšana sāksies nākamajā rudenī,” prognozē Dzintra. Kredītu nav nevienai saimniecei, un viņas apzinās, ka, ja būtu, no piena naudas parādus atdot nevarētu.
“No šīs valdības nejūt ne to, ka savus zemniekus aizstāv, ne to, ka reklamētu vietējo preci. Kāpēc nevar mācīties no zviedriem? Zviedri pamatīgi aizsargā savu tirgu. Neviens tur nevar iekļūt ne ar savu pienu, ne sviestu, ne krējumu,” saka Rasma, bet Dzintra teikto papildina: “Latvijā ieved igauņu pienu, lietuviešu piena produktus, poļu preci – nu kā tas nākas, ka visi var, tikai mēs, latvieši, neko nevaram? Ticības mūsu valdībai nav. Viss. Varētu likvidēt visu valdību, lai beidz pa tukšo aizņemt vietu, jo, kā zinām, valstij naudas ir diezgan, tikai jāskatās, kur to izlieto. Man jau nevajag to Eiropas līdzfinansējumu un neskaitāmās kompensācijas. Visu mūžu esam strādājuši un savu darbu darām arī tagad, vienīgais lūgums, lai par manu darbu samaksā, kā pienākas. Turpat arī kontrole kontrolei galā. Valdība burtiski liek saprast, ka labāk neko nedarīt.”
Inguna: “Man liekas, ka tie, kas sēž valdībā, nav izjutuši, cik smagi zemnieks strādā un ar kādām grūtībām viņam nāk tie izcilie rezultāti. Valsts ierēdņiem jānāk kūtī, jāpaņem rokā mēslu dakšas un kārtīgi jāpasvīst, tad, iespējams, mūs kāds sāks saprast, bet pagaidām lēmēji nesaredz zemnieku – to cilvēku, kas patiešām dara un ražo. Es joprojām šajā modernizācijas gadsimtā visām astoņām govīm sienu pļauju ar izkapti, lai atbrauc un paskatās, ko nozīmē būt mazajam zemniekam! Varbūt par mani pasmietu, kāpēc neiegādājos tehniku, bet es no savas mazās piena naudiņas nemaz to tehniku nevarētu atmaksāt, un apzināti parādu cilpā līst būtu neprāts. Cīnos, lai bērnus izskolotu, nevis pēdējo centu bankai atdotu. Vīriņi uzvalkos saskata noteikumus, likumus, lēmumus, regulas un direktīvas, bet tikai ne zemniekus. Bieži dzird vārdus: mēs meklējam, mēs domājam, bet tikmēr iet laiks un zemnieki sitas kā pliki pa nātrēm.”
Komentāri