Latvijas Radio 1 klausītāji otrdien rīta pusē raidījumā “Kā labāk dzīvot” varēja klausīties tiešraidi no Vidzemes koncertzāles “Cēsis”. Jau otro gadu novembra pirmajā nedēļā raidījumā notiek speciālizlaidums “Ideju teniss”.
Raidījuma producente Loreta Bērziņa stāsta, ka tā ir Dziesmu svētku radošā direktora Gata Mūrnieka ideja, kurš nācis ar ierosinājumu radīt simts idejas Latvijai: “Viņš vērsās pie sabiedriskā medija, un kur gan citur tās labāk meklēt, ja ne raidījumā “Kā labāk dzīvot”? Pērn viņš pats vadīja šo raidījumu, šogad atgriezāmies pie Haralda Burkovska, ar kuru ir sadarbība kopš mūsu pirmajiem raidījumiem pirms desmit gadiem.”
Ja pērn visas piecas spēles notika Rīgā, šogad raidījums izbrauc uz reģioniem. Pirmajā dienā notika tiešraide no Rēzeknes, šodien no Jelgavas, ceturtdien no Liepājas, bet noslēgsies Rīgā.
Katrā raidījumā piedalās četri cilvēki, kuri sadalīti divās nosacītās komandās, lai spēlētos ar idejām. Viens no spēles noteikumiem – jebkuru ideju turpināt attīstīt, nemeklējot iespēju to noraidīt kā nerealizējamu. Arī H. Burkovskis aicināja ļauties fantāzijai.
Cēsīs “Ideju tenisu” spēlēja Ruckas Mākslas un rezidenču centra vadītāja, kino producente Ieva Goba, arhitekte un urbānā dizainere Evelīna Ozola, Cēsu Kultūras centra vadītāja Laura Bāliņa un arī šo rindu autors.
Spēles laikā tika apspriestas divas tēmas. Vispirms – kā līdz Latvijas simtgadei paveikt kultūras mantojuma revīziju? Ko, skrupulozi izvērtējot, izslēgt no mūsu bagātā kultūras mantojuma, kas nepelnīti aizmirsts. I. Goba ieteica, ka būtu izskaužama dažu kultūras vērtību pārekspluatēšana. Piemēram, Lielvārdes josta par daudz ekspluatēta, tāpēc vajadzētu noteikt kvotas, cik ko lietot. Spēles dalībnieki norādīja, ka nebūtu labi kaut ko izmest no kultūras mantojuma, bet līdzīgi kā ar nevajadzīgām lietām, ko aiznesam uz bēniņiem, radīt tādu kā muzeju, kurā pilnīgi visu kultūras mantojumu ievietot depozītā.
Apspriežot jautājumu, kas būtu brīnums, ar ko Latvijai pārsteigt pasauli, izskanēja ideja, ka mūsu valsts pasaulē varētu kļūtu zināma kā valsts, kur katrs runā vidēji septiņās valodās. H. Burkovska īpašu ievērību izpelnījās piedāvājums, apliecinot Latvijas adītāju prasmes, noadīt cepuri Gaiziņam.
Otrā apspriežamā tēma – kā panākt, lai ekonomiskie bēgļi kļūtu par dzinējspēku, nevis dižķibeli! Pēc apspriešanās viena komanda izteica ideju, ka valstī pārāk baidāmies no bēgļiem, bet patiesībā Latvijas pašvaldībām vajadzētu sacensties, kura iegūst vairāk bēgļu, lai aizpildītu darbavietas, skolas un nodrošinātu savas teritorijas ar iedzīvotājiem.
Izskanēja arī idejas, ka bēgļi paši šeit varētu kaut ko ražot citiem bēgļiem citās valstīs, jo paši vislabāk zina, ko vajadzēs. Nevajag no šiem cilvēkiem jaidīties, bet jāizmanto viņu prasmes un kompetences, jo starp viņiem ir arī kvalificēti speciālisti. Dalībnieki ieteica arī uz vietas izmantot iespēju iemācīties viņu kultūras vērtības, sadzīvi, iepazīt ēst gatavošanas noslēpumus, apgūt garšvielas, savietojot to ar mūsu tradīcijām, un taptu, piemēram, skābie kāposti ar kumīnu.
Raidījumam atvēlētās minūtes paskrēja ātri, un pēc tā dalībnieki atzina, ka šis bijis interesants piedzīvojums. Nedaudz traucējis laika ierobežojums, taču tas ļāvis sajust sacensības ideju. E. Ozola norādīja, ka šādā pasākumā svarīgi sevi, savu domāšanu pārlauzt, lai tas aiziet tādā neapzinātajā domu plūsmā: “Citādi sākas sevis cenzēšana, jo mēs taču esam racionālā tipa cilvēki. Tagad šķiet, ka gan jau īstās idejas dienas gaitā tikai radīsies un sapratīsim, ko vēl vajadzēja pateikt.”
Lūgts novērtēt cēsnieku spēli, tiesnesis H. Burkovskis to vērtēja atzinīgi, uzsverot ideju par cepures adīšanu: “Šo ideju varam attīstīt, uzliekot pušķi no atstarojošajiem elementiem, ko var redzēt no kosmosa. Vai veidot jostu, kas vijas cauri visai Latvijai un tamlīdzīgi. Svarīgi ļaut domām lidot.”
Atzinīgi raidījumu vērtēja arī producente L. Bērziņa, uzsverot, ka cēsnieki bijuši radoši, atraisīti, azartiski: “Pērn akcents vairāk tika likts uz formu, uz spēli – galda tenisu, saturs bija nedaudz pakārtots, šogad to mainījām. Šobrīd priekšplānā ir saturs, protams, atstājot idejas būtību, un arī šogad ir tenisa galds, tenisa bumbiņas. Taču galvenais – kādi cilvēki sanāk uz šo spēli. Tas, ka šogad braucam uz novadiem, meklējot cilvēkus uz vietas, mums, radījuma veidotājiem, bija zināms risks, taču tagad, kad aizvadīti divi raidījumi, varu teikt, ka tas attaisnojās un ir ļoti interesanti.”
Komentāri