SIA “Lode” ir viens no veiksmīgākajiem uzņēmumiem Priekuļu novadā un pieder pie lielākajiem keramisko būvmateriālu ražotājiem Baltijas valstīs. Uzņēmuma neto apgrozījums 2014. gadā sasniedza 11,9 miljonus eiro. Likumsakarīgi, ka uzņēmums ir arī viens no senākajiem darba devējiem apkaimē, turklāt lepojas ar to, ka ir godīgs nodokļu maksātājs. Pašlaik “Lode” piedzīvo pārmaiņas, un optimizācijas rezultātā savus amatus Liepas ražotnē saglabās 86 darbinieki, pierādot, ka ir spējīgi godprātīgi strādāt un nopelnīt sev algu.
Vēsture
* VALDIS ZARIŅŠ veido uzņēmuma vidi, kurā ikviens izjutīs vēlmi darboties. FOTO: Monika Sproģe
2007. gada ekonomiskās recesijas rezultātā Baltijā krasi samazinājās pieprasījums pēc būvmateriāliem, un SIA “Lode” vadība saprata, ka pastāvēšanas vārdā mērķtiecīgāk jāorientējas uz eksportu. “Pirmskrīzes periodā mēs Latvijas tirgū pārdevām 56 procentus savu produktu un strādājām ar pilnu jaudu. Šodien pašmāju tirgū realizējam tikai 17 procentus, bet uz ārvalstīm eksportējam 83 procentus keramisko būvmateriālu,” skaidro uzņēmuma mārketinga un pārdošanas daļas direktors Valdis Zariņš.
No mārketinga direktora sacītā var secināt, ka 2010. gads uzņēmumam nāca kā liels izaicinājums un pārdošanas nodaļa strādāja pie risinājumu meklējumiem, lai turpinātu saglabāt ražošanas jaudu un atrastu jaunus noieta tirgus. “Tas bija liels darbs un pamatīgas iestrādes ar Krieviju. Tā ir vislielākā izaicinājuma zeme, kurā ir iespējams pārdot jebko. Krievijas dabiskais fons ir ļoti labvēlīgs, paši ražot kvalitatīvu keramisko būvmateriālu produkciju tur neprot, tāpēc pieprasījums pēc importa ir liels, tikai jāatrod veids, kā savu ražojumu piedāvāt, lai cilvēki par mums zinātu,” pastāsta V.Zariņš.
Pagājušajā gadā rūpnīca saražoja 22 miljonus ķieģeļu, no tiem 10 miljonus pārdeva Krievijai, tieši šajā zemē gūstot visaugstākos ieņēmumus no vienas produkcijas vienības, savukārt Polijā būvniecības sektora krīzes rezultātā, kas vistiešāk ietekmēja celtniecības kompānijas un korelatīvi arī būvmateriālu ražotājus, pārdošanas apjomi “Lodes” ķieģeļiem samazinājās divu gadu laikā no desmit uz četriem miljoniem. V.Zariņš skaidro: “Mans kā mārketinga speciālista uzdevums ir nemitīgi meklēt noieta tirgu, taču Eiropas virzienā nav jēgas skatīties, jo tur joprojām ir pārprodukcija, savukārt raudzīties Skandināvijas virzienā ir absurdi – viņiem nav keramikas lietošanas tradīciju. Skandināvi veiksmīgi apgūst savus mežus un kokmateriālu. Mūsu priekšrocība ir izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis Eiropā, jo atrodamies vistuvāk Krievijai, tāpēc “Lodes” mērķis nekad nebūs Rietumi.”
“Lode” šodien
Latvijas keramisko būvmateriālu tirgū uzņēmuma daļa pašlaik veido 90 procentus un turas stabili līderpozīcijā. “Tieši vēsturisko apstākļu dēļ mums ir izveidojies monopola stāvoklis. Esam labākā rūpnīca valstī, un nevienam nav iemesla kaut ko ievest, turklāt cilvēku lojalitāte un pieradums ir tik liels, ka viņi pat pie vienādas cenas neakceptē citu produktu,” stiprās puses uzsverot, stāsta V.Zariņš.
Gada laikā Krievijas rubļa krituma dēļ “Lodes” pārdošanas apjoms uz Krieviju samazinājās uz pusi, un rūpnīcas vadība saprata, ka vairs nespēj pārdot tik daudz keramisko būvmateriālu kā līdz šim: “Jau šī gada sākumā sapratām, ka būsim spiesti ķieģeļu krāsni apturēt, no tā vienmēr esam centušies izvairīties. Šādu soli sper tikai ļoti lielas nepieciešamības gadījumā, bet ne plānveidīgi, jo tas uzņēmumam ir nerentabli. Šī situācija mums radīja vajadzību ļoti kritiski izvērtēt ražošanas efektivitāti, kas ir saistīta gan ar iekārtu darbināšanu, gan ar pienākuma un atalgojuma sadali darbinieku starpā. Pētījumi, kurus veicām, liecināja, ka šajā uzņēmumā kaut kas nav kārtībā ar darba organizāciju, jo analoģiski uzņēmumi Polijā strādā ar tādu pašu mālu kā mums, bet viņu energopatēriņš ir 1,4 reizes mazāks. Ar laiku atklājās, ka mums ir lielas problēmas ražošanas organizācijā un cilvēkresursu vadībā.”
Skarbā realitāte
Sabiedrībā, arī darbiniekos joprojām valda neizpratne – kāpēc optimizācija jāsāk tagad, ja jau reiz izrādās, ka šī problēma uzņēmumā bijusi 20 gadus? V.Zariņš to pamato, sakot, ka atbilde slēpjas cilvēka dabā: “Ja uzņēmums kopumā ir bijis pelnošs, tad pārprasti tiek uzskatīts, ka šeit viss ir kārtībā un nekas nav jāmaina.”
Mārketinga un pārdošanas daļas vadītājs saka: “Augsto gāzes izmaksu un Krievijas rubļa svārstību dēļ bijām spiesti bez liekuļošanas kritiski paskatīties, kā saimniekojam un ražojam.” Uzņēmums sāka pirmos nopietnos pētījumus un iegūtos rādītājus salīdzināja ar līdzīgām rūpnīcām citur pasaulē. Rezultātu un secinājumu virkne apstiprināja, ka uzņēmumā ir lielas problēmas, tas savukārt noveda pie sarunām ar vietējiem augstākā un vidējā līmeņa ražošanas vadītājiem. Reakcija bija vētraina: “Mums pārmeta – ko jūs te izdomājiet, kas par muļķībām? Mēs 20 gadus tā esam darījuši, vienmēr esam apsveikti un slavēti, kas tad pēkšņi vienā dienā ir mainījies?” Nākamajā tikšanās reizē mēs, valdes locekļi, savus argumentus pamatojām ar skaitļiem. Bija divi varianti, vai nu pieņemam realitāti, vai turpinām sapņot tālāk un vienā dienā beidzam pastāvēt. Pētniecība par to, vai mēs ražojam optimāli, bija negatīva, un skaitļi nebija apstrīdami.”
Pārprastais cilvēciskums
V.Zariņš pārliecināts, ka, nostrādājot 20 gadus vienā pozīcijā, cilvēks kļūst akls un neredz baļķi savā acī. Draudzīgās saites ar pārējiem sarežģī situāciju līdz profesionālam marasmam. Pārrunas ar ražošanas vadītājiem V.Zariņam un pārējiem valdes locekļiem uz brīdi šķita pozitīvas, taču tieši draudzīgās attiecības kolektīvā vidējā līmeņa vadītāju uzdevumu sarežģīja: “Vadītājiem skaidri likām saprast, ka jābeidz izlikties, ka mums te viss ir kārtībā, un situācija strauji jāvērš par labu, taču, tiklīdz viņi aizgāja pie saviem padotajiem, pāri viņu galvām nāca negāciju cunami. No darbiniekiem atskanēja pārmetumi: “Ko tu muldi priekšniek! Tu mūs 20 gadus esi apsveicis, ko tu te tagad nāc mums pekstiņus stāstīt? Tu tagad priekšniecībai stabulē pūt un danco pēc viņu iegribām? Tu taču, Janka, esi mūsējais, ko tu nāc un lecies?””
Mārketinga direktors ir pārliecināts, ka šāda situācija joprojām pastāv daudzos uzņēmumos: “Līdz šim “Lodē” bija draudzīgākais kolektīvs pasaulē. Visi labvēlīgi, viens otram palīdzēja. Mašīna iestigusi sniegā? Nekas! Visi kaut pliki nakts vidū skries glābt. Kādam ir dzimšanas diena? Viss cehs nāks sveikt, bučosies! Sporta svētkos visi viens par otru krīt un ceļas! Uz volejbola laukuma -tāds sportiskais gars, tāds sportiskais azarts! Viss līdz brīdim, kad lieta nonāca līdz profesionālam jautājumam, vai tu strādā adekvāti? Vai tu dari labāko, ko spēj, un dari to godīgi?”
Tas nebija vienīgais pārsteigums, ar ko sastapās vadība. “Mums pašiem pēc liela, traģiska šoka nācās secināt, ka visi šie sirsnīgie, jaukie, ģimeniskie cilvēki kļūst par apjukušu bērnu baru situācijā, kad viņiem lūdz izvērtēt iekārtu atbilstību un izveidot iekšējo struktūru šodienas prasībām. Pēkšņi viņiem pazuda jebkāda vēlēšanās to meklēt, tāpēc ka nācās analizēt Jāni, Sašu un Olgu. Čomus, ar kuriem kopā gan strādā, gan atpūšas. Viss izmainījās brīdī, kad vadītāji saprata- kādu no draudzīgajiem kolēģiem nāksies atbrīvot, jo viņi nāk uz rūpnīcu imitēt darbību, nevis strādāt. Pēc mālu ieguves un ražošanas vadītāja atbrīvošanas atklājās pārsteidzoši pārkāpumi. Veidotais štatu saraksts pēc padomju laika principa “Lodē” bija saglabājies līdz šodienai. Piemēram, uzņēmumā pēc štata ir metinātājs, virpotājs, atslēdznieks, pētot izrādās, ka katrs no viņiem strādā trīs stundas dienā, bet saņem algu par pilnu slodzi,” saka V.Zariņš.
Pēc vairākiem sadarbības mēģinājumiem uzņēmuma vadība un valde sapratusi, ka ražošanas struktūrās neviens vadītājs nevēlas risināt problēmas: “Uz vairākiem draudzīgiem aicinājumiem, pārrunām un lūgumiem viss beidzās ar fiasko. Pēc uzdevuma formāli tika parādīti niecīgi uzlabojumi un vadītāji atgriezās ar atbildēm, ka viņiem viss ir kārtībā.” Balstoties uz šādu situāciju, SIA “Lode” valde pieņēma visgrūtāko lēmumu un atbrīvoja 90 procentus augstākā un vidējā līmeņa ražošanas vadītāju, savu rīcību pamatojot ar argumentu, ka ilggadējie darbinieki nespēj tikt galā ar saviem uzdevumiem, lai optimizētu uzņēmuma efektivitāti.
Valdes loceklis Valdis Zariņš uzskata, ka ir bijusi liela drosme paskatīties sev acīs un atzīt kļūdas, tāpēc uzņēmums joprojām turpina optimizāciju: “Vislielākā problēma ir nevēlēšanās problēmu redzēt, un tie laiki, kad alga pienācās, bet par nostrādātajiem gadiem deva medaļas, ir beigušies. Tagad alga ir jānopelna un sevi būs jāpierāda.”
Komentāri