Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, neraugoties uz krīzi un neziņu, kāds būs iestādes budžets, plāno uzsākt četrus vērienīgus projektus, kas sakārtos ieslodzīto dzīves vidi un sekmēs notiesāto izglītošanu.
Par plānotajiem darbiem un to nepieciešamību stāsta Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem priekšnieks Valts Kukainis.
– Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte teicis, ka šogad ieslodzīto ēdienkarte būs liesāka un jāekonomē, iegādājoties katru saimniecībai vajadzīgo sīkumu. Audzināšanas iestāde taču arī darbojas Tieslietu ministrijas pakļautībā.
– Mēs zinām vien iestādes budžetu janvārim. Janvārī taupot iztiksim, jo taupījām arī iepriekš. Par sakrāto esam pārbūvējuši mazgātavas. Puišu dzīvojamā korpusā beidzot ir silts ūdens. Pagaidām mums nav teikts, ka jāekonomē pārtikai. Tieši pretēji, nesen spriedām, ka pusaudžu ēdienkartei ir jābūt veselīgākai un brokastīs vai vakariņās jābūt augļiem. Iestādē nav štatu samazināšanas, jo komandā nepieciešami pieredzējuši darbinieki. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš un ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Puķītes kungs ir enerģiski, darbīgi un saprotoši profesionāļi, nedomāju, ka viņi varētu lemt – krīzē jāekonomē uz nepilngadīgo ieslodzīto rēķina. Cita lieta – dzīvosim taupīgi un strādāsim komandā, lai izdotos realizēt to iestādes attīstības vīziju, kādu pašu izstrādātajos projektos iesniedzām ieslodzījuma vietu pārvaldei un potenciālajiem darbu finansētājiem ārvalstīs.
– Sabiedrība zina, ka uzlabot nepilngadīgo ieslodzīto dzīves apstākļus mudināja arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņš sacīja: ”Esmu šokā par Cēsīs redzēto.” Arī jūs neslēpāt, ka bijušas līdzīgas pārdomas.
– Es gandrīz desmit gadus strādāju Valmieras cietumā, kad man piedāvāja vadīt šo iestādi, piekritu, jo likās, ka darbā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem ir iespējams daudz vairāk tiekties pretim mērķim – atgriezt sabiedrībā cilvēku, kurš vēlas dzīvot dzīvi, strādāt, kurš ir sapratis savas kļūdas un nevēlas tās atkārtot. Ir pareizi – vide veido cilvēku. Un tas, ko ieraudzīju Cēsīs pērn februārī, kad sāku strādāt, man šķita vājprāts ar lielo burtu. Nezinu, kāpēc Cēsīs nebija izdevies veikt uzlabojumus ieslodzījuma vietā. Trūka naudas? Bet visiem trūka. Valmieras cietumā tomēr bija daudzas izremontētas, pilnībā atjaunotas telpas. Un līdzīgi ir citos pieaugušo cietumos. Apskatīju arī Iļģuciema sieviešu cietumu. Arī tur ir labāki sadzīves apstākļi nekā mūsu puišiem. Un tā nāca idejas, kuras ātri vajadzēja likt uz papīra, rakstīt projektu un saņemt finansējumu.
– Valstij taču nav naudas, bet jūsu ieceru realizēšana maksā vairāk nekā divus miljonus eiro.
– Esam izstrādājuši četrus projektus. Norvēģijas valdība piekritusi finansēt apcietinājuma izpildes daļas ēkas celtniecību. Drīz sāksies cenu aptauja, tad iepirkuma procedūra. Runājot par jauna dzīvojamā korpusa būvi, tikko viesos bija Šveices firma, Norvēģijas valdības Finanšu instrumenta birojs, kas darbojas Briselē, bija sūtījis, lai novērtē situāciju. Mums ir pamats domāt, ka saņemsim pozitīvu ieteikumu un norvēģi atbalstīs abus projektus. Šajās dienās ieslodzījuma vietu pārvaldē iesniegšu projektu, lai sakārtotu skolu un attīstītu arodcentra darbu. Jau tagad ir uzsākta projekta realizācija, kas uzlabos puišu izglītošanas un veselības profilakses iespējas. Runa ir par HIV/ AIDS profilaksi injicējamo narkotiku lietotāju vidū. Zināms, ka ieslodzītie ir atkarību riska grupā. Pie mums ir astoņi puiši, kas atrodas Valsts narkoloģiskā centra uzskaitē. Ieslodzījumā ir bijuši HIV/ AIDS inficētie.
– Ir dzirdēts sakām, ka Latvijā Eiropas līdzekļus nemāk paņemt un izmantot. Jūsu izvēle bijusi citāda?
– Latvieši ir sīksta tauta, un arī šo krīzi pārdzīvos. Un visas iespējas ir jāizmanto. Ja visas ieceres sekmēsies, tad mūsu iestādes pārveidošanu atbalstīs Norvēģija, Eiropas Savienība, bet ieslodzīto HIV/ AIDS profilaksei finansējums ir no ANO. Ne velti uzsvēru, ka ir ļoti būtiski, lai komandā strādā profesionāļi, kuri mīl savu darbu. Visu projektu mērķis ir puisis, kurš īsāku vai ilgāku laiku pavada ieslodzījumā. Un nav runa par pārmērīgām ērtībām, bet sakārtotu vidi. Puišiem jājūt, ka ir ierobežota viņu brīvība, ka ārpusē ir labāka dzīve, bet tajā pašā laikā ir jādod iespējas izglītoties. Jārada vēlme dzīvot labāk.
– Sabiedrībā pastāv viedoklis – mazie noziedznieki. Viņiem tiek tērēti miljoni, bet daudzbērnu ģimenēm jādzīvo trūkumā, pensionāriem trūkst naudas maizei un zālēm.
– Nu, un ko darīt? Netiesāt pusaudžus par noziegumiem? Diemžēl nevar sabiedrība bez šādas iestādes iztikt. Un mēs strādājam no visas sirds, lai kaut viens puisis saprot iemeslu, kāpēc zadzis, un atgriežas uz sabiedrībai pieņemamā ceļa. Bet atgriežas jau vairāki. Atzīstu, ka ir daļa, kuri pastrādā jaunus noziegumus. No jauna nonāk cietumā. Ir tādi, kas atrodas pie mums un ir pārliecināti, ka brauks uz pieaugušo cietumu. Viņi saka – tur sevi pierādīšu. Viņiem liekas, ka jāapgrozās cietumu pasaulē. Izklausās, ka nav tajā loģikas, vai ne? Bet šie puiši jau nav nokāpuši no Marsa. Ar viņiem neviens nav dalījies viedoklī par labo un slikto. Ģimenē, kurā viņi auguši, un draugu pulciņos, kur dzīvojušies, viņi ir krājuši negatīvo pieredzi. Viņi visu laiku ir bijuši starp mums. Tāpēc man negribētos teikt – labais cilvēks, sliktais. Piedzimstot nevienam nav nolikts būt sliktam.
– Jūs zināt piemērus, kad cietums ir solis pretim labākai dzīvei?
– Te es strādāju tikai gadu, bet kolēģi daudzus labos stāstus zina. Varu pastāstīt kādu gadījumu no Valmieras cietuma. Kādam puisim no Valkas tuvojās termiņa beigas, mēs aprunājāmies. Viņš teica: “Nav jēgas man doties uz māju. Zini, kas mani tur sagaida? Māte sēdēs pie galda un dzers. Un es sēdēšu pie tā paša galda. Kad viss būs nodzerts, tad atkal iešu zagt.” Ja mūsu puiši ir ilgstoši jutuši agresiju, nepatiku pret sevi, viņi tā izturas pret apkārtējiem. Brīnumi jau nenotiek. Tam puisim no Valkas varējām palīdzēt. Viņam probācijas dienests Valmierā piedāvāja dzīvojamo platību, palīdzēja atrast darbu, un puisis, cik man zināms, dzīvo labi. Kaut vienam no simta var palīdzēt izkulties. Lielākas iespējas ir puisim, kurš pirmoreiz nonācis aiz restēm, kurš labi zina, ka ārpusē ir labāk. Tie, kuri cietumā ir pirmo reizi, vēl neprot melot. Viņi vēl neprot pielāgoties situācijai un izlikties. Un, profesionāli strādājot, var palīdzēt. – Un jūs esat profesionālis?
– Man ir pieredze, psihologa izglītība, un veidoju labu komandu, lai viss izdotos. Profesionāļi nerodas dienā vai gadā. Ir vajadzīgi vairāki gadi. Man gribas darīt šo darbu, un liekas, ka sanāk.
– Droši vien daudzus interesēs, kā nonācāt līdz izvēlei – es strādāšu cietumā?
– 1998. gada maijā meklēju darbu. Man bija firma, biju uzņēmējs, bet tirdzniecība kaut kā negāja. Draugi piedāvāja, lai pamēģinu par vienības priekšnieku. Kur? Valmieras cietumā. Tobrīd domāju, ka ne stundu nevaru strādāt cietumā, bet pārbaudes laiks bija ilgs. Es apskatījos apkārt – nav tik traki, ir interesanti. Tagad priecājos, ka šādu izvēli izdarīju. Nākamais izaicinājums bija studijas. Kāpēc psiholoģija? Sapratu, ka ieslodzītos nesaprotu. Cietumu pasaule ir citāda. Tur ieslodzītie domā vienu, dara otru, bet stāsta trešo. Ja atsevišķi runāju ar sešiem vīriem no vienas kameras, tad katram bija cits situācijas pārstāsts. Un es gribēju saprast, kurš melo. Varu teikt, ka, iegūstot izglītību, strādāt ir vieglāk. – Bet katru dienu esot kopā ar cilvēkiem, kuri pastrādājuši noziegumus, pasaule jums nešķiet nežēlīga?
– Arī paskatoties televīziju, šķiet, ka dzīvē nav nekā pozitīva. Viss taču ir atkarīgs no mūsu attieksmes pret dzīvi. Ja es apkārtējos nemeklētu labo, neredzētu daudz pozitīvu iespēju, tad te nemaz nevarētu strādāt. Es gribu turpināt studijas maģistrantūrā un pētīt, ko nozīmē krimināla uzvedība. Pasaulē joprojām nav vienotas formulas, kā palīdzēt cilvēkiem ar šādu uzvedības modeli. Varbūt man izdodas to formulu atklāt… Cietumu sistēma ir milzīgas dzirnas. Tajā vari strādāt tikai tad, ja vēlies paklupušajam kaut ko dot. Tikai algas pēc te būt nav jēgas. Un vēl jāzina, ka ne jau katrs, kurš atrodas cietumā, pēc būtības ir slikts. Daudzi no viņiem ir kļūdījušies. Varbūt ikdienā mums garām paiet sliktāks cilvēks, kurš nekad nenonāks cietumā, jo ne jau par visiem pāridarījumiem soda.
Komentāri