Pirmdiena, 3. februāris
Vārda dienas: Spīdola, Sonora

Zina, kā latvieši prot atpūsties

Druva
23:00
17.10.2008
466
200810172107409281

Līgatniete Ginta Traine pirms septiņiem gadiem „Druvas” lasītāju aptaujā guva atzinību par starptautisku kontaktu veidošanu kultūrā, doto iespēju Gintas modes teātra dalībniekiem – bērniem un jauniešiem – apliecināt savu izaugsmi un talantu ārpus Latvijas. Pa šiem gadiem modes teātris starptautisko apriti daudzkārt palielinājis. Ārzemju kolektīvi aicināti uz Latviju, mūsu valsts pārstāvēta vairākās ārvalstīs rīkotajos festivālos. Šovasar Ginta Traine bija iniciatore jaunam bērnu un jauniešu talantu festivālam, kuru sarīkoja Itālijā.

– Esmu iemīlējusies Itālijā, kuru iepazinu, pēdējos trīs gados ar Baltijas valstu bērniem un jauniešiem dodoties koncertceļojumos. Festivālā netālu no Neapoles šogad izdevās sapulcināt astoņu valstu pārstāvjus. Dienvidu zemi izvēlējos tāpēc, ka tā saista ne vien mūs, baltiešus, bet arī citu valstu pārstāvjus. Četrus gadus biju aicināta strādāt par režisori festivālā Spānijā, kuru veidoja spāņi kopā ar lietuviešiem, bet nu biju nobriedusi veidot ko savu. Ņemot par paraugu mūsu Dziesmu svētkus, festivāla dalībniekiem – talantīgiem, jauniem cilvēkiem – vēlos dot iespēju ne tikai izpausties un veiksmes gadījumā saņemt jaunus piedāvājumus uzstāties citās zemēs vai atrast pedagogus, kas gribētu redzēto talantu attīstīt, bet arī sadraudzēties, veidot starp vienaudžiem draudzīgus kontaktus, raisīt pozitīvas emocijas.

– Mini kādu no jaunākajiem piemēriem, kad bērns no Līgatnes guvis starptautisku ievērību!

– Nupat sešgadīgā Kristena Cīrule kā laureāte atgriezās no bērnu un jauniešu talantu festivāla Spānijā. Viņas talants – spēja atdarināt pasaulē pazīstamus dziedātājus. To Kristenai neviens nebija mācījis, viņa pati to bija veidojusi, skatoties televīziju. Meitene izpelnījās ne tikai skatītāju ovācijas, bet arī festivāla rīkotāju pārdomas, ka derētu pievērsties parodiju žanram. Meitene atveidoja ukraiņu dziedātāju Roksanu un pati arī dziedāja līdzi. Speciālisti pamanīja, ka bērnam ir arī laba balss, un ar Kristenu tagad gatavi pastrādāt skolotāji Latvijā un Lietuvā. Taču pirmie meitenes talantu pamanīja paši līgatnieši. Pagastā gada garumā notika talantu konkurss, un Kristena tajā ieguva pašvaldības galveno balvu – braucienu uz festivālu Spānijā.

– Kāpēc tu Gintas modes teātra dalībnieces aizvedi uz Arteku, padomju gados slaveno bērnu nometni Krimā?

– Pati biju uzaicināta bērnu talantu konkursa žūrijā. Man gribējās zināt, ko šobrīd nozīmē Arteks un ko tas bērniem nozīmēja toreiz. Nav šaubu, ka padomju gados tā tiešām bijusi vieta, kur bērni varēja justies kā paradīzē. Tagad arī daudz kas Artekā ir modernizēts, plaša, interesanta programma – no tēlotājmākslas līdz pārgājieniem gar jūru. Manām audzēknēm liels guvums bija iespēja papildināt krievu valodas zināšanas un, manuprāt, arī izjust disciplīnu. Mūsu demokrātiskajos apstākļos augušie bērni sākumā jutās diskomfortā – neapmierināti, ka jāstaigā formas tērpos, kopā jāceļas, jāpiedalās rīta rosmē. Uzliktie rāmji sākumā šokēja, bet pēc nedēļas arī novērtēja ieguvumus. Es grimu pārdomās, ka arī mani razbainieki jāatved uz Arteku. Maijā vedīšu lielu grupu.

– Kas tevi motivē uzņemties jaunus, nebijušus projektus?

– Cilvēkiem, kas vienā jomā, kā es kultūras darbā, vadot arī Līgatnes kultūras namu, strādā ilgāku laiku, pēc gadiem nākas saskarties ar rutīnu. No tā es cenšos izvairīties, ik pa laikam sarīkojot kaut ko lielu un mūsu laukiem neredzētu. Uz Līgatni uzaicinu arī Latvijā iepazītus māksliniekus, sagādājot skatītājiem prieku, bet jaunatnei brīnumus un vēlēšanos talantīgiem cilvēkiem līdzināties.

Gadi iet, un es biežāk aizdomājos par to, cik ilgi vēl Līgatnē palikšu. Ir daudz ieceru, kas īstenojamas citur. Šobrīd es esmu dzīves krustcelēs. Man piemīt lielas darba spējas, varu līdztekus darīt vairākas lietas, bet ik pa laikam tas arī traucē un pietrūkst spēka no kaut kā atteikties.

– Tava pieredze, kā latvieši prot atpūsties?

– Tik daudz kas redzēts, 15 gadus vadot pasākumus Latvijā, no dzimšanas dienām un jubilejām līdz kāzām un pilsētu svētkiem. Allaž nākas meklēt svētkiem jaunas formas, jo cilvēki to gaida, bet viss jaunais ir tas pats vecais. Tikai jāmāk pasniegt interesantā formā. Cilvēkiem patīk, ka rodas iespējas ne tikai vērot, bet pašiem svētkos aktīvi piedalīties.

Esmu secinājusi, ka katrā Latvijas vietā ir kāda savdabība, mēs esam pārāk lieli lokālpatrioti. Mums priekšā stāv Augšlīgatnes un Lejas Līgatnes apvienošanās, bet nezinu, kā tas notiks, jo kultūras jomā kaut ko vienotu panākt bijis ļoti grūti. Katrā vietā veidojas sava atmosfēra, cilvēku raksturi. Patiesībā nevaru pateikt, kam jābūt, lai līgatnieši viens pie otra aizbrauktu kaut uz vienu pasākumu. Varbūt jauniešiem tā nebūs problēma. – Tu bieži uzņemies vakara vadītājas lomu un veiksmīgi stājies pilnīgi svešas publikas priekšā, vai tā būtu Vidzeme, Kurzeme, vai

cits novads. Kā tev tas izdodas?

– Tādos brīžos izjūtu, ka man ir Dieva dots talants. Klāt vēl nāk pieredze un zināšanas. Tas viss nodrošina veiksmīgu iznākumu. Sen jau mājās negatavoju detalizētus scenārijus. Ņemu savu spēļu un atrakciju koferi un dodos ceļā. Tikai ieraugot svētku vietu un ielūkojoties sanākušo cilvēku acīs, jūtu, kā man šis vakars būs jāvada. Paldies Dievam, ka to spēju, ka esmu savā vietā.

Visi domā, ka vakara vadītāja darbs ir mūžīgā atpūta, bet nav tā. Ir dota vara vadīt publiku, bet arī uzdevums īsā laikā cilvēkus iepazīt, raisīt vienotības un svētku sajūtas, lai arī ar kādām ambīcijām katrs no viņiem būtu. Visgrūtāk atvērt cilvēkus, kuri ieņem svarīgus amatus, vai tādus, kuri ilgu laiku nav bijuši turīgi un pēkšņi par tādiem kļuvuši. Taču labās enerģijas cilvēkos ir daudz, ja prot to nesabojāt, bet atraisīt un papildināt, tad svētki izdodas.

Uz mani pašu var attiecināt teicienu par kurpnieku, kuram zābaki cauri. Mani draugi jau zina, ka tad, kad pati esmu svētkos, man gribas ierauties stūrītī un visu tikai novērot. Reti jau iznāk svinībās ierasties kā viesim.

– Pēdējos gados modē nākušas kāzas, kad jaunais pāris plašam radu un draugu lokam rīko svētkus un aicina tos vadīt profesionāli, nevis vedēju pāri.

– Šinī sezonā esmu bijusi par vadītāju tikai septiņās kāzās, jo tās ir ļoti individuāls notikums, to sarīkošanai jāvelta īpaša uzmanība. Pirms tam jāiepazīst jaunais pāris, jānoskaidro viņu ieceres. Gandrīz visās kāzās bijis tā, ka sanāk radi, kas līdz tam, izrādās, nav pazīstami un sapazīstas kāzu svinībās. Vadītājam ir milzīga atbildība – viesus saliedēt, novērst villošanos, kura gandrīz vienmēr briest, gudri ierosināt sen zināmās kāzu tradīcijas un pasniegt jaunā gaisotnē. Daudzi kāzu rīkotāji nemaz īsti nezina, kam kāzās jānotiek, un tad nākas uzņemties krustmātes lomu un mācīt. Kāzas ir dārgs prieks. Tagad tās biežāk rīko, jo cilvēki kļuvuši turīgāki, bet nav retums, ka ņem arī kredītu, lai dzīves derību nosvinētu lustīgi.

– Vasarā tik populāro pilsētu svētku rīkošanai laiks ir īss. Žēl, ka tos nevaram sarīkot ap valsts svētkiem, kas iekrituši pašā tumšākajā laikā.

– Arvien grūtāk pilsētas svētkus padarīt īpašus, jo programmas atkārtojas no Liepājas līdz Daugavpilij. Vajadzīga liela gudrība, lai pilsētniekus iesaistītu darbībā, neatstājot viņus vērotāju lomā. Tagad esmu pārņemta ar domām un darbiem, lai Latvijas jubilejā valdītu neviltots svinīgums. Drūmā, nepatīkamā laikā radošās idejas grūtāk īstenot. Vasarā tiešām būtu daudz jaukāk.

Pagājušā gada novembrī, vērojot valsts svētku norisi Līgatnē ar kora uzstāšanos, uzrunām, es sajutu, ka cilvēki ir noilgojušies pēc valstiskuma izjūtām – lai paceļoties sarkanbaltsarkanajam karogam un atskanot himnai, uzmutuļotu emocijas un skudriņas skrietu pār muguru. Arī jaunā paaudze izjuta valstiskuma nopietnību.

– Tavos darba gados pārlaisti pārmaiņu laiki, kad cilvēkiem par kultūras pasākumiem bija maza interese, viņi vairāk bija aizņemti ar darbīgām idejām.

– Jā, kultūra bija pēdējā plānā, un arī mēs ar kolēģi pārmetāmies uz biznesu – vārījām zupu, cepām kartupeļus, bijām oficiantes un direktores. Man pat bija pieci veikali – no gaļas līdz apģērbu bodei. Pagāja laiks, un es sapratu, ka neesmu biznesa cilvēks, bet tīrs mākslinieks, kurš viskautko izdomās un saritēs. Nauda jāskaita citiem. Man svarīgi radīt skaistas emocijas, un es tajā sadegšu līdz galam.

Nu pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš pilnīgi atgriezos kultūras darbā, un tagad esmu jaunās pārdomās, kur virzīt savu enerģiju. Tā sēkla, ko pirms gadiem iesēju starptautiskai sadarbībai, ir devusi labus augļus. Bet sākums bija tad, kad nemaz necerēju, ka mēs iestāsimies Eiropas Savienībā. Tagad tā ir parasta lieta. Nesen sākušas pavērties jaunas iespējas sadarbībai ar Krieviju, Āzijas valstīm. Man gribas strādāt tā, lai Latvijas bērniem un jauniešiem, arī Baltijas jauniešiem ir iespēja parādīt sevi, uzzināt par citām zemēm, pavērt viņiem skatu uz plašāku apvārsni. Esmu pārņemta ar festivālu Itālijā, kuru popularizēšu. Neatsacīšos arī no sadarbības ar bērnu un jauniešu talantu festivālu Spānijā, kuram nākamgad apritēs desmit gadu. Taču mana sirdslieta ir un paliks Gintas modes teātris, ar kuru man bijuši prieki par audzēkņu panākumiem un asaras, ja kāds labs bērns pārtraucis darbību. Man iet kā daždien mammai.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Kā savienot vajadzības un iespējas

00:00
03.02.2025
4

Ceļi, ielas un ūdens kvalitāte – trīs sāpīgākie temati, par kuriem Amatas pagasta iedzīvotāji runāja ar Cēsu novada pašvaldības pārstāvjiem. Ir ceļi, ir ne ceļi. Visiem naudas nekad nepietiek Ielas Amatas pagasta Ģikšu ciemā uzlabos, uzsvēra Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte. Pērn pasūtīti tehniskie projekti Liepu, Saules, Mēness un Kalna ielu asfalta atjaunošanai, darbus, […]

Saimniek, savāc pēc sava suņa!

17:12
02.02.2025
107

Zāliens pie ēkas Cēsīs, Bērzaines ielā 5, kļuvis par vietu, kur apkaimes iedzīvotāji izved pastaigā suni, pastāstīja kāda nama iedzīvotāja. Droši vien nebūtu jau iebildu, ja vien četr­kājaino mīluļu saimnieki būtu līdzi paņēmuši maisiņu un savāktu to, kas paliek, kad suns nokārto dabiskās vajadzības. Zāliens ir zeme, ko apsaimnieko nama dzīvokļu īpašnieki. Vai nu tas […]

Balvas “Par mūža ieguldījumu izglītībā” saņem audzēkņu mīlēti un cienīti skolotāji

00:00
02.02.2025
47

Šogad aprit 90 gadi, kopš Kārlis Ulmanis iedibināja Drau­dzīgā aicinājuma kustību Latvijas skolās. Šonedēļ, trešdien, koncertzāles “Cēsis” Iz­stāžu zālē norisinājās svinīga ceremonija, kurā Draudzīgā aicinājuma fonda balvas    “Par mūža ieguldījumu izglītībā” saņēma piecpadsmit izcili Latvijas pedagogi.    Draudzīgā Aicinājuma fonda dibinātājs un ilggadējs vadītājs, cēsnieks Jānis Endele sarīkojumā atzina, ka fonds spēj izcelt un […]

Cēsu muzeja vēsture un Konstances Ozolas dzīve

00:00
01.02.2025
139

Ceļā uz muzeja simtgadi muzejnieki atceras un godina tos, kuri atstājuši paliekošas pēdas tā attīstībā un kultūrvēstures saglabāšanā. Patlaban Jaunās pils 3. stāva izstāžu zālē var uzzināt par muzeja direktori, arheoloģi Konstanci Ozolu, iepazīt viņas personību, darba gaitas, veidojušas Cēsu muzeja pamatu. Muzeja vēsture no 1945.gada līdz 1964. gadam savijas ar K.Ozolas dzīvi un saistās […]

Ministrei Līgatnē sarunas par dažādām tēmām

00:00
31.01.2025
75

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības (VARAM)  ministre Inga Bērziņa reģionālajā vizītē apmeklēja Līgatni. Jauno Līderu vidusskolā ministre tikās ar 11. un 12.klases skolēniem, kur raisījās saturīga saruna par aktuālām tēmām. I.Bērziņa pastāstīja  par jomām, kas ir ministrijas pārziņā: dabas aizsardzība, digitālā un reģionālā attīstība,  pašvaldības. “Kamēr nav nekādas saistības ar to, ko dara kāda ministrija, Saeima, […]

Ceļi kā vecmāmiņas mazgājamais veļas dēlis

00:00
30.01.2025
93

Viena no šī brīža aktualitātēm, ko apspriež ne tikai profesionāli šoferi, ir grants ceļu stāvoklis. Kratīšanās pa bedrēm skar katru, kuram kaut kur jādodas. Nemaz nerunājot, ka tā tiek bojātas automašīnas un kādā dziļākā bedrē var arī pārsist riepu. Pēdējās nedēļās vislielāko sašutumu pauduši tie, kam ikdienā jābrauc no Ērgļiem uz Inešiem un no Drustiem uz Dzērbeni. Autovadītāji […]

Tautas balss

Vai alkohola veikalam jābūt centrā

17:17
02.02.2025
13
Seniore raksta:

“Kādu laiku nebiju viesojusies Cēsīs. Nu atbraucu un biju nepatīkami pārsteigta – pašā pilsētas centrā pie Vienības laukuma specializēts alkoholisko dzērienu veikals. Un tas laikā, kad runājam par Latvijas iedzīvotāju nodzeršanos, par to, ka jāsamazina alkohola patēriņš, ka lielveikalos jānorobežo plaukti, kuros tirgo alkoholiskos dzērienus. Nezinu, kam tas senais universālveikals pieder, bet brīnos par to […]

Taurus pa laukiem vairs neķeram

17:17
02.02.2025
8
Silvija no Jāņmuižas raksta:

“Izlasīju “Druvā”, kā Zaubes, Nītaures un Skujenes cilvēki protestē pret vēja parka ieceri. Esam dīvaini, runājam, ka vajag zaļo enerģiju, visu videi draudzīgu, ka jāsamazina degvielas izmatošana, jāpāriet uz elektromobiļiem, bet, tiklīdz kaut kur kaut ko grib darīt, tā visi ir pret. Tā jau nekur neko nevarēs uzbūvēt, nekādas attīstība nevar būt. Nesaprotu, par kādām […]

Cik granti ieber, tik ūdens izskalo

17:16
02.02.2025
5
Skujenes puses iedzīvotāja raksta:

“Ceļam no Kosas uz Skujeni pie kādreizējām Čanku mājām veidojas lielas bedres, tur ceļam ir ieplaka, saplūst ūdens, kas izskalo gandrīz grāvi. Ar vieglo mašīnu vairs gandrīz nevarēja izbraukt. Ceļinieki sabēra granti, tikai kāda no tās jēga, ja līst un ūdens granti izskalo. Šajā vietā vismaz agrāk bija caurteka. Vai tad neviens vairs neprot paņemt […]

Kas draud Cīrulīšiem

19:51
29.01.2025
55
Lasītājs raksta:

“Mani sabaidīja Cēsu Žagarkalna saimnieka Jura Žagara teiktais televīzijas pārraidē, ka kalnu slēpošanas bizness laika apstākļu dēļ var izbeigties. Slēpot var braukt uz citām valstīm, skaistas trases ir Somijā, nav pat jādodas uz dārgajiem Alpu hoteļiem. Mani uztrauc Cēsu apkārtne, Cīrulīši. Ja slēpošanas bāze beigs darbību, kas tur paliks, kā tur izskatīsies? Zeme stumta un […]

Ko piedot, ko nepiedot

19:51
29.01.2025
30
Cēsniece Z. raksta:

“Lai nu cik izaicinoši uzvedās Nīderlandes futbola fani, tas neaizēnoja prieku par mūsu komandas uzvaru. Nīderlandē futbols ir kā dievs, nacionālais sports, komandas spēcīgas, tāpēc jo lielāks gandarījums par mūsējos spējām. Un vēl, esam pamatoti sašutuši, ka “Ajax” līdzjutēji pie Brīvības pieminekļa Rīga šāva petardes, bet mazliet viņu vainu varētu mīkstināt fakts, ka viņu dzimtenē […]

Sludinājumi