Ziemas ceļš Liestraupes pusē kā jau laukos, baļkvedēju izdangāts bedru bedrēs. “Lielsvabadnieku” saimniece Aija Eglīte pieradusi, kaut ik reizi braucot jāpiedomā, lai laikus apmestu līkumu kādai lielākai bedrei.
Aija Eglīte ir mājražotāja, dzīvesbiedrs Arnolds rūpējas par gaļas lopu un aitu ganāmpulku. Nopietni ar lauksaimniecību ģimene sāka nodarboties pirms 15 gadiem, tagad aplokos ganās 60 gaļas lopi, kūtī 124 aitu mātes, bet jēru bars kļūst lielāks ar katru dienu.
Saimniekojot Eglītes pārliecinājušies, ka, tikai audzējot lopus, nevar nopietni domāt par attīstību, var tikai knapināties. “Par gaļu maksā maz. Nesen uzpircējs piedāvāja 77 centus par kilogramu. Nesapratusi, vai runā nopietni. Vai tad vērts audzēt,” stāsta Aija. Pēdējos gados “Lielsvabadniekos” izaudzētie lopi tiek pārdoti uzņēmējam no Turcijas. Viņš novērtē kvalitatīvu gaļu un maksā līdz pat trīs eiro par dzīvsvara kilogramu.
Jau vairākus gadus, meklējot risinājumu, kā izdevīgāk pārdot pašu izaudzēto, Aija sāka ražot kūpinājumus, desas, kupātus un pati braukt piedāvāt pircējiem.
“Pati gaļu pārstrādāju, tad tirgojot vismaz var kaut ko nopelnīt,” bilst Aija. Viņa gatavo ne tikai kūpinājumus. Četras dienas nedēļā busiņā tiek krauts viss, kas top mājās. Ne tikai gaļas izstrādājumi, arī konditoreja. Daudzi iecienījuši viņas ceptās biezpienmaizes, medus kūkas, ābolkūkas, burkānmaizes, dažādus cepumus. Nesen Aija sākusi cept siera un kanēļa standziņas. Pagāja laiks izmēģinājumos, kamēr izdevās atrast īsto sieru, kuru izmantot cepumos. Receptes tiek meklētas vecās pavārgrāmatās, jo jaunajās var apmaldīties, tās ir diezgan neprecīzas. Aija domā pamēģināt cept gan “Mājas kūkas”, gan Napoleona kūkas.
Nesen “Lielsvabadnieku” saimniece līdztekus siera, sviesta, krējuma gatavošanai izmēģinājusi arī kefīru un jogurtu. “Cūkas jau vairākus gadus neaudzējam. Jāsaprot, cik daudz var padarīt. Cūkgaļu iepērku no pazīstamiem zemniekiem, tāpat arī pienu,” pastāsta saimniece.
Lai busiņā būtu viss, ko pircēji vēlas likt galdā, Aijai zemnieki piegādā dārzeņus. Viņiem tas ir izdevīgi, jo izaudzētais tiek realizēts. “Nevaru nodrošināt visu, ko cilvēki prasa. Ļoti pieprasīta ir aitas gaļa. Arī tagad interesējas, nākas skaidrot, ka var gaidīt tikai vasaras beigās,” atzīst Aija un pastāsta, ka viņas piedāvājumā ir arī vārītas bietes, jo pilsētniekiem izvārīt pāris bietes iznāk ļoti dārgi, maksājot par elektrību vai gāzi.
Viņas busiņu pircēji gaida Rīgā, Jaunciemā, Carnikavā, Ādažos, Garciemā un vēl citviet. Dažu dienu tiek piestāts 16 vietās, kur gaida pastāvīgie klienti. “Pircēji nemainās, viņi pārliecinājušies, ka nopirks kvalitatīvu produkciju. Ja reiz pievilšu, pircēju nebūs. Visur vienmēr jābūt noteiktajā laikā,” tik zināmo patiesību atgādina Aija Eglīte. Viņa, kā daudzi mājražotāji, uz tirdziņiem nebrauc. “Man patīk, ka mani gaida, nevis es gaidu tirgū pircējus,” viņa bilst un atzīst, ka nebūt nav viegli, jo jau astoņos no rīta pirmajā vietā gaida pircēji, līdz pieciem vakarā viņa pagūst tirgoties 16 vietās. Ne mazums spēka un enerģijas bija jātērē, lai izpildītu visas prasības un varētu braukt un tirgot pašas saražoto. Bet bizness ir bizness. Ikdienā nācies saskarties ar konkurenci, veikalniekiem, kuri nepriecājas, ka zemnieks pieved svaigu, kvalitatīvu pārtiku. Tas nekas, ka tā dārgāka, pircēja tai dod priekšroku, kaut nopērk mazumiņu, bet zina, ka kvalitatīvu.
Kā pagūt – sagatavot un iztirgot? Aija vien nosmej, ka vasarā miegam atvēl tikai četras piecas stundas. Citādi visu pagūt nav iespējams. “Darba ir ļoti daudz. Ja nedarīsi, nebūs,” saka zemniece. Jāatzīst, ka straupietei darbi sokas, tiek saplānoti, lai visu izdarītu. Palīgs darbos ir jaunākais dēls Mairis. Viņam labi padodas toršu cepšana. “Janvāris un februāris ir visklusākais laiks, tad tiešām pieprasījums ir mazs. Ziemā divas nedēļas mēnesī pircēji ir, divas nav, jo cilvēkiem vienkārši nav naudas. Vasarā ir daudz atpūtnieku un nezinu, kur cilvēki ņem naudu, tad pērk visu un daudz. Nākammēnes, kā jau pavasarī, cilvēki kļūs aktīvāki,” novērojumos dalās mājražotāja.
“Lielsvabadnieki” apsaimnieko ap simts hektāriem lauksaimniecības zemes, puse no tās tiek nomāta. Vajadzētu vēl, taču, kā daudzviet, īpašnieki negrib slēgt līgumus. Gadījies arī, ka iznomātājs savu zemi pārdod drīz pēc tam, kad nomnieks to uzaris, un pat nepasaka.
“Vīram zeme ir ļoti svarīga. Esam sējuši graudus, ir savs kombains. Bet… ja rudenī nav, ko kult, jo mežacūkas tīrumu uzarušas? Tāda zemnieka ikdiena. Ir iecere nākamgad atkal sēt, varbūt mežacūku būs mazāk,” domās dalās “Lielsvabadnieku” saimniece. Tiek domāts arī par jaunas tehnikas iegādi. Ar ikdienas darbiem ģimene pati tiek galā. Siena laikā atvaļinājumā brauc dēls Mārtiņš, kurš ir jūrnieks un palīdz sagatavot lopbarību.
Par Aiju Eglīti var teikt – ja grib un dara, tad arī izdodas. Var vēl piebilst, ka pēc izglītības viņa ir trikotāžas tehnoloģe.
Komentāri