Dailes teātris sezonu sāka ar komēdiju „Manu sievu sauc Moriss”, kuru varētu dēvēt arī par jocīgu gadījumu. Latvieši izrādē smejas kā traki. It kā nekā jocīga, bet tur jau slēpjas tas joks. Skatītāji smejas par franču jokiem, kurus sacerējis armēņu izcelsmes Parīzē dzīvojošs dramaturgs Rafijs Šarts, bet režiju veidojis lietuvietis Rolands Atkočūns. Pie tam lietuvietis franču lugu sagriezis kājām gaisā, izmainot lugas darbības vietu, no nekustamo īpašumu biroja to pārceļot uz apbedīšanas biroju un, kas vēl jocīgāk, vīriešiem liekot spēlēt visas sieviešu lomas. Vārdu sakot, viena liela pārģērbšanās. Latvieši tātad smejas, bet, izrādās, tik radoša pieeja lugai netraucēja arī no Parīzes atbraukušajam dramaturgam, kurš, pirmizrādei izskanot, pirmais zālē meties aplaudēt.
„Man vienalga, vai no manas sacerētās lugas iznākusi drāma, komēdija vai farss. Teātris ir kustība, dzīvība, emocijas, un Latvijā zālē tās valdīja,” tā pamatojis autors, novēršot teātra direktora Aivara Līņa bažas, kāda būs viesa reakcija. R.Šarts gan piebildis, ka Francijā diez vai būtu apmierināts, ja tā iejauktos lugas tekstā un pat izmainītu finālu. Dramaturgs spriež, ka latviešiem ir savs humors un tas jārespektē, jo diez vai te kādam nāktu smiekli, ja skatuves fonā izliktu Eifeļa torni, kas Francijā pats par sevi esot smieklīgi.
Varbūt francūzim radās iespaids, ka latvieši ir melnā humora cienītāji. Mārtiņš Vilkārsis, viens no pašreiz izcilākajiem latviešu scenogrāfiem, uz skatuves radījis kapavietu un zārku tirgotavu. Zārku vāki tiek virināti kā skapja durvis, nereti vien aiz tām arī paslēpjoties, jo situāciju komēdija ir par krāpniekiem vīriem, sievām un mīļākajām. Spēle ar pārģērbšanos rada arī virkni divdomību par dzimumu relativitāti, tāpēc tiem, kam šķiet, ka teātris ir kaut kas svarīgs, šis vakara pavadīšanas veids neliksies izdevies.
Taču tiem, kuri neņem dzīvi pārāk nopietni un alkst redzēt, kā lieliski aktieri uz skatuves delverējas, komēdija „Manu sievu sauc Moriss” sagādās prieku, neatkarīgi no tā, vai viņi ir teātra gājēji vai teātrī iemaldījušies nejauši, tā teikt, paklausot ieteikumam jautri pavadīt laiku.
Tā kā izrādi veidojuši galvenokārt vīrieši, Dailes teātris uzskata, ka tas ir veltījums sievietēm. Taču padomāts arī par to, lai vakars teātrī šķistu izdevies arī vīriešiem. Ārpus lugas autora dotā radīta absolūti sievišķīga loma – Ieva, ko iemieso Ieva Pļavniece. Aktrise visu izrādes laiku nosēž ar muguru pret publiku (jutekliskā atkailinātā kleitā, kuru reizēm aizsedz ar kažoku), bet kā! Viņa ne tikai dzied un spēlē ērģeles, bet arī nepārprotami ar savu klātbūtni diriģē vīriešus uz skatuves -gan tos, kuri iejūtas vīriešu lomās, kā Pēteris Gaudiņš, gan sieviešu lomās, kā Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks, gan tos, kas paspēj pārģērbties arī par sievietēm un pa skatuvi paskraidīt augstpapēžu kurpēs, kā Gints Grāvelis un Valdis Liepiņš. Šajā trakumā vēl iesaistīts komisks nelaiķu pārītis. Dzīvie pat nepamana atšķirību, jo ir tik aizņemti paši ar savām kaislībām un patiesības slēpšanu. Kariķējuma netrūkst – reizēm tas balansē uz divdomību robežas, bet vīrieši apbrīnojami precīzi atveido sieviešu runas manieri, plastiku. Vienīgi staigāšana augstpapēžu kurpēs dažam ir tīrās mocības.
Jautro saspēli ik pa laikam pārtrauc rēvijas tipa priekšnesumi. Aktieri lieliski dzied, sasaucas vai komentē to jūkli, ko paši uz skatuves radījuši. Donžuānam, kāds ir izrādes galvenais varonis Žoržs (Gints Grāvelis), reizēm spēlēšanās ar cilvēkiem misējas, un tad kā aicināts parādās Moriss (Valdis Liepiņš). Sākumā šķiet vientiesīgs, nedaudz reliģiozs cilvēciņš, kurš ir tieši kā radīts, lai donžuānu izvilktu no kārtējās ķezas. Taču situāciju komēdijai neraksturīgi izrādes izskaņā nāk nojausma, ka Moriss, iespējams, nav nekāds dīvainītis, kurš piekrīt pārģērbties sieviešu drānās, lai atvairītu greizsirdīgu sievu un mīļāko. Varbūt tā ir mefistofeliska būtne, kura liek attapties – krāp un spēlējies ar cilvēkiem, beigās paliksi viens un nemīlēts.
Starp citu, Daile šosezon nav vienīgais teātris, kur vīrieši tēlo sievietes. Arī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi luga „Prezidentes”, kurā pensionāres atveido jauni puiši. Iespējams, tā būs jauna mode. Redzēsim, kā reaģēs citi teātri. Labs laiks pagājis, kopš Valmieras Drāmas teātris piedāvāja komēdiju „Krustmāte no Brazīlijas”, kura, protams, nebija nekāda krustmāte un tāpēc pārpratumu un jautrības uz skatuves un zālē netrūka.
Komentāri