Jānis Olte sagaida priecīgs, tikko nosvinēta 95.dzimšanas diena, apkārt ziedi. “Ja padomā, tik daudz gadu nodzīvots. Kaut kas sāk aizmirsties, daži vārdi jūk, daudz kas piedzīvots,” viņš saka un piebilst: ”Lai kā gājis, bet skaistākā bija bērnība, skolas gadi, tie neaizmirstas.”
Jānis Olte dzimis Skujenes pagastā, lielāko mūža laiku nodzīvojis vēlāk izveidotā Kaives pagasta Leimaņos. Mācījies Kaudzīšu skolā, tad Cēsu arodskolā par virpotāju, frēzētāju. “Mūs gatavoja VEF-am un “Vairogam”, jo arodskola bija laba. Direktors bija stingrs, likumi skolā kā no dzelzs, visiem bija formas, skolotāji kontrolēja, kā dzīvojam, ko darām. Pa kādai palaidnībai jau tāpat izdarījām,” ar labsirdīgu smaidu atminas kaivēnietis.
Tikko bija pabeigta arodskola, mainījās laiki, bija jāgatavojas iet padomju armijā. Jānis izgāja apmācības Vecpiebalgā, Cēsīs, mācījās arī krievu valodu. Bet paglāba tas, ka viņam bija paplašinātas vēnas, sūtīja uz slimnīcu. Jānis neaizbrauca, Latvijā ienāca vācieši. Sākumā tās pašas vainas dēļ arī viņi neņēma karā. Fronte jau bija pie Cesvaines, kad Jānis nokļuva ierakumos. “Kājām aizgājām līdz Kurzemei, 12.oktobrī pie Lestenes bija pirmais uzbrukums. No pagraba laimīgi tikām ārā, skrienot uz pili, laikam jau no uztraukuma, sākās sāpes sirdī, domāju – nu ir beigas. Kad tiku galā, biju laimīgs. 3.maijā man atnāca ziņa, ka pienākas četru dienu atvaļinājums.
Mātes radi dzīvoja pie Kuldīgas, 9.maijā bija jābūt atpakaļ, bet karš beidzās. Tad visus vīriešus krievi saņēma ciet un filtrēja,” stāsta Jānis Olte. No Skrundas aizveda uz Vaiņodi, no turienes jau restotā vagonā uz Sibīriju. “To, kuri bija karojuši, attieksme bija solīda. Kāda sieva prasīja, vai vīru uz Sibīriju sūtīs. Virsnieks atjokoja: “Vai Sibīrijā slikti? Paskaties, kāds es, sibīrietis, dūšīgs, ne tāds mazs kā tavs vīriņš”,” atmiņās kavējas kaivēnietis. Divi gadi tika aizvadīti Tālajos Austrumos, būvējot dzelzceļu, ostu. Tā kā Jānis bija virpotājs, drīz viņu pārcēla uz strādnieku kopmītni, kur dzīvoja rūpnīcas speciālisti, vairs nebija jādzīvo nometnē. “Daudzi prasīja, kāda dzīve ir Latvijā. Es arī stāstīju. Tad viens pateica skaidri: “Tā nevienam nestāsti. Man par līdzīgu stāstu jāsēž desmit gadi.” Redzēju Amūru, kas bija pilna ar zivīm. Apkārt bija daudz lēģeru, kuros dzīvoja un strādāja tūkstošiem cilvēku. Tad varēja braukt mājās. Iebraucām Rīgā, mūs sagaidīja Valsts drošības komitejas priekšnieks un dakteris. Uzruna bija interesanta: “Kaut jūsu rokas aptraipītas ar asinīm, pateicoties partijai un valdībai, bija žēlastība jūs atbrīvot.”
Mums stāstīja, kur var dabūt darbu, slimos tūlīt sūtīja uz slimnīcu. Līdz Dzērbenes stacijai varēju aizbraukt par brīvu. Mājā braucot, pa ceļam daudz ko pārdevām, es arī paliku bez krekla. Krievi stacijās pirka visu, sevišķi meklēja ziepes, bērni prasīja zīmuļus, papīru. Bija stacijas, kur Staļina krūšutēliem bija atdauzītas rokas, sasista galva,” ceļu mājās atceras Jānis Olte.
Dzimtajās mājās iznāca padzīvot vien pāris gadu. 1949.gada izsūtīšana Oltu ģimenei nepagāja garām. Pēc gadiem saticis partordzi, viņa Jānim pastāstīja, ka Oltes sarakstā nav bijuši, aizvesti citu vietā. Jāni, jaunāko brāli un vecākus izsūtīja, vecākais brālis torīt nebija mājās, viņš palika Latvijā.
Sibīrijā kolhozā Jānis bija brigadieris, pat ievēlēts kolhoza valdē, tad strādāja MTS, kur bija jāremontē mašīnas.
Tomskā, upes stacijā, brāļi Oltes sēdēja atvērtajās vagona durvīs. Garām skrēja kāda meitene un prasīja, vai vagonā nav kāds no Gatartas. Cita meitene tikai uzsauca: “Vizbulīt!” Brāļi saķēra meiteni aiz rokām un ievilka vagonā. Viņas ģimene bija paņemta Gatartā, pati no Cēsu skolotāju institūta. “Nokļuvām vienā kolhozā. Apprecējāmies ar Vizbulīti,” bilst Jānis un balss kļūst klusa. Izsūtījumā piedzima meita un dēls. Vienīgais bāriens, ko Jānis mūžā no Vizbulītes saņēmis – kāpēc steidzies uz mājām, uz Latviju, jaunākajai atvasei bija tikai četri mēneši, kad tika mērots garais mājupceļš.
Vizbulīte sāka strādāt par bibliotekāri, vēlāk arī kultūras darbinieci un nostrādāja visu mūžu Kaives pagastā. Jānis strādāja kolhozā, bija iecirkņa priekšnieks. “Mani labi ieredzēja, atzina, ko darīju,” ar lepnumu saka Jānis.
Kora dziedātājs viņš ir no Kaudzīšu skolas laikiem. “Mācījos 2.klasē, un mani pielika par soprānu pie meitenēm. Kauns bija, jo vienīgais puika pie meitenēm. Dziedājis esmu visu mūžu, vēlāk biju tenors un baritons,” pastāsta Jānis un atceras, kā Leimaņu koris, kurā bija vien 16 dziedātāji, uzstājies Vecpiebalgas baznīcā, viņu dziesmas bijušas skanīgākas nekā vecpiebaldzēnu lielajam korim. Spilgtā atmiņā daudzie gadi Vecpiebalgas apvienotajā korī, kur dziedātāji bija no apkārtējiem ciemiem, un 1985. gada Dziesmu svētki.
Kaimiņos Jānim dzīvoja rakstnieks Augusts Bračs, viņš daudz ko stāstīja par rakstniekiem, kurus pazinis – Kārli Skalbi, Andreju Upīti, Pāvilu Rozīti. “Mani saukāja par puiku, viņam patika parunāties un vienmēr gaidīja, kad aiziešu paciemoties. Viņš bija arī režisors, kora diriģents. Spilgta personība,” stāsta Jānis. Tāpat viņam visu mūžu paticis spēlēt teātri.
“Nekad neesmu bijis noskumis vai sūdzējies. Tēvs bija lustīgs, dziedāja korī Skujenē, bija pagasta valdē, tas man no viņa. Esmu bijis pasaules politikas virpulī. Tagad jau arī visādi iet. Politika vienmēr bijusi netīra lieta,” domās dalās Jānis Olte un piebilst: “Laikam jau mani norūdīja grūtības, bads. Vagonā atradu auzas un kā zirgs ēdu. Lēģerī sākums bija ļoti smags. Ne viens vien sajuka prātā.”
Tagad laiks atmiņām. Par dzīvi Leimaņos, Skujenes pagastā, kad Kaives pagasta vēl nebija, Jānis Olte daudz stāstījis kaivēniešu jaunajai paaudzei. Bet vislielākais prieks viņam, protams, kad atbrauc ciemos meita Dace, dēls Juris un pieci mazbērni.
Komentāri