Jāņmuižniece <b.Lelde Sirmā bija viena no 20 meitenēm, kura šovasar centās izdzīvot savu Pelnrušķītes stāstu LNT šovā „Latvijas princese”. Turklāt jaukajai un smaidīgajai jaunietei tas godam izdevās. Viņa iekļuva labāko meiteņu trijniekā.
Šobrīd, nedēļu pēc šova noslēguma, Lelde saka- it kā nekas daudz nav mainījies, tomēr nekas nav arī vairs pa vecam.
Lelde stāsta, tiklīdz vasarā televīzijā redzējusi reklāmu par to, ka tiek meklētas meitenes šovam „Latvijas princese”, īpaši neapsverot, aizpildījusi anketu. Veiksmīgi viņa vēlāk tikusi galā gan ar pirmo, gan otro atlases kārtu. Pavisam drīz pa telefonu saņēmusi ziņu, ka iekļuvusi 20 „Latvijas princešu” sarakstā un jau pēc pāris dienām jāierodas uz pirmo foto sesiju.
„Pirmo reizi ar visām konkursa dalībniecēm tikos salonā, kad mūs grimēja un veidoja frizūras. Iepazināmies un guvām pirmos iespaidus viena par otru. Bijām ļoti draudzīgas,” saka Lelde un šobrīd pēc šova noslēguma saka, ka ir piedzīvots daudz kas.
„Domāju, katra dalībniece labprāt būtu vēlējusies kļūt par „Latvijas princesi”. Varēja redzēt arī to, ka katrai bija dažādi viedokļi un uzskati, atšķirīgas saskarsmes prasmes. Kāda bija greizsirdīga, kāda parādīja, ka nemāk zaudēt. Es šo šovu ņēmu viegli. Un noteikti paldies saku LNT komandai, kura man deva iespēju piedalīties – divās nedēļās apceļot pusi Latvijas, redzēt un saprast to, cik daudz man vēl dzīvē ir jāiemācās un jāsasniedz. Piedaloties šovā, noteikti daudz labāk iepazinu sevi. Gan skatoties televizorā uz sevi no malas, gan pārbaudot spēkus dažādos uzdevumos,” saka Lelde.
Lelde atzīst, ka šovā bijusi tieši tāda pati kā dzīvē – sirsnīga, atklāta un smaidīga.
„Tomēr domāju, ka nevienu cilvēku nevar iepazīt pāris nedēļās. Vēl jo vairāk, skatoties no malas. Domāju, negatīvi, ka līdz ar šova parādīšanos televīzijā tika vērptas intrigas par dažām meitenēm. Protams, iegūta arī diezgan liela pazīstamība sabiedrībā. Cilvēki uz ielas, dažādās citās sabiedriskās vietās nāk klāt, saka labus vārdus un vēlējumus. To jau jutām tikai tad, kad šovu sāka raidīt TV. Kamēr filmēja, neviens par mums vēl nezināja. Daļai cilvēku varbūt radies maldīgs priekšstats par mums. Es strādāju Rīgā veikalā par pārdevēju konsultanti. Pie manis pienāca kāds vīrietis un izbrīnījies teica: „Acīmredzamais neticamais… Vai tad princeses tagad veikalos strādā?” Cilvēki varbūt iedomājušies, ka mēs esam uzņēmējas, banku vadītājas vai vēl kādas citas prestižas profesijas pārstāves. Taču visas bijām vienkāršas meitenes,” saka 19 gadus vecā jāņmuižniece. Jautāta par attiecībām ar pārējām dalībniecēm, saka: „Man šovā pārmeta, ka neesot sava viedokļa… Taču man tas ir. Tikai es neizvēlējos tādu taktiku, lai pus Latvijas priekšā par kādu no meitenēm pateiktu ko negatīvu. Apzinājos to, ka pēc tam šos raidījumus skatīsies arī meiteņu vecāki, draugi… Turklāt kādam jābūt cilvēkam, lai par otru pateiktu, ka viņa ir ļauna, nepatiesa? Man meitenes arī pārmeta, ka es par daudz smaidot un priecājoties. Bet es tāda vienkārši esmu. Dzīvespriecīga optimiste.”
Šova „Latvijas princese” dalībniece atzīst, ka vairāki no pārbaudījumiem bijuši grūti un ilgi paliks atmiņā – pirmā valša dejošana, galda etiķetes pēcpusdiena un piedzīvotais Liepājas Kara ostas cietumā.
„Domāju, ja vien rodas šāda iespēja, vajag piedalīties. Tā ir iespēja iegūt jaunus draugus, paplašināt paziņu loku un gūt dzīvē noderīgus kontaktus. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka tevi pamanīs. Tas var būt sākums gan profesionālai, gan personiskai izaugsmei. Šobrīd pēc šova nejūtu tukšumu. Dzīvoju tālāk savu dzīvīti. Kā jau šovā teicu- man nav jābūt bagātai, lai es tāda justos. Esmu jauna un zinu, ka man dzīvē viss vēl priekšā. Visām lietām uz šīs pasaules ir sava jēga. Arī es esmu uz šīs pasaules, jo tā vajag. Zinu, ka kādam ir labāk dzīvot, ka esmu blakus. Arī pēc šova esmu sapratusi to, ka nekad nevajag sevi salīdzināt ar citiem. Ja gribi būt laimīgs, jādzīvo sava dzīve, necenšoties sevi salīdzināt ar citiem,” ar smaidu saka Lelde. <b>- Vīrieši ir… – …mežonīši. Absolūti pozitīvā nozīmē. – Kāds ir lielākais pārsteigums, ko dzīvē nācies piedzīvot? – Mīlestības sajušana. – Par ko bērnībā sapņoji kļūt? – Par sporta skolotāju. Taču arī tagad man ir daudz sapņu un ieceru. -Tici brīnumiem? – Protams. Taču svarīgais dzīvē ir tos saskatīt. – Priekšroku dod kafijai vai tējai? – Gan vienai, gan otrai. Ar sešām karotēm cukura. – Tava labākā rakstura īpašība? – Dzīvesprieks. Es vienmēr smaidu un priecājos par pasauli.
Komentāri