Klāt saulgriežu laiks. Spožā sildītāja noripojusi no gada kalna, lai drīz atkal dotos augšup, pa vasaras ceļu. Gaidīsim saulīti, darinot vainagus. Vasarā vijām no ziediem un ozolu zariņiem, ziemā meistarosim no egļu zariem un dažādiem neparastiem materiāliem. Divas reizes gadā galvenais svētku simbols ir aplis, saules gaitas zīme, ko papildina dažādas „apaļas” darbības – gan apiešana apkārt laukiem un sētai, lai vai cik dziļi sniegi, gan apaļu plāceņu, raušu cepšana un pelēko zirņu vārīšana svētku galdam un apļa deju dejošana un rotaļas. Laikam grūti būtu atrast sākumu, kurā gadā vai gadsimtā Ziemsvētku jeb Adventes rotājuma tradīcija izplatījusies Latvijā, jo jebkuram mūsdienu rituālam – reliģiskam vai modernā laikmeta ieviestam, ir senas saknes. Ziemeļeiropas tautas jau pirms 19. gadsimta prata apliecināt saules ceļa mūžīgo ritējumu, izteiktu apļa formā, veidojot vainagus un karot pie mājām nozīmīgos brīžos. Ne tikai gadskārtu svētkos, bet, piemēram, spāru svētkos. Zaļais vainags ir ne tikai amatnieku veidots rotājums viena darba posma pabeigšanai, bet arī sargā māju, līdz spāres apsegs jumts.
Vainagam, ko Adventes laikā kar pie mājas durvīm vai liek uz galda, vēsture ir daudz senāka par 1833. gadu, kad to pirmo reizi esot izveidojis vācu mācītājs un skolotājs Jans Viherns. Pirmā versija esot bijis krusts no egļu zariem, kurā ievietotas 23 svecītes – katrai Adventes dienai. Gadu gaitā krusts pārveidots par vainagu, bet daudzo svecīšu vietā mūsdienās iededz tikai četras – katrai nedēļai. Meklējot vēsturē, tiek minēta senā Roma, no kurienes līdz mūsdienām saglabājies floristiem labi zināmais „Romiešu vainags”. Daži vēsturnieki par vainaga pirmautoriem uzskata ķeltus. Ir atsauce, ka vainags no zaļiem augiem vai skujkoku zariem telpās vai pie durvīm bijis zināms visā pagāniskajā Eiropā un lietots svētkos kā auglības un labklājības simbols.
Kāpēc rotājumam izvēlēts aplis? Lūk, folkloristu skaidrojums. Senie cilvēki pasauli iedalīja horizontāli: savējais = labs (uzticams, drošs), svešais = ļauns (neuzticams, nedrošs) un vertikāli (uztverot sevi kā pasaules asi). Priekšstats par laiku bija kā par ciklisku parādību, kur nekas nebeidzas un nesākas, viss atkārtojas.
Vēlme rotāt mūsdienās izpaužas dažādi. Diskutējot par dabas materiālu izmantošanu svētkos, ekstrēmi zaļi domājošie iesaka veidot rotājumus no pārstrādātiem vai pārstrādājamiem (reciklējamiem) materiāliem vai vienkārši piekārt to pašu plastmasas daudzkārt lietojamo vainadziņu. Viņi apgalvo, ka saudzē dabu, jo nav apcirpuši kādu zaļu kociņu vai noplēsuši meža mētras. Manuprāt, Latvijā pietiek cirsmu, kur kaudzēm krājas skujkoku zari sadedzināšanai vai sasmalcināšanai, pietiek neizkoptu elektrolīniju un lauku ceļu malu, kur pamazām aizaug pat grāvji. No dabas materiā-liem gatavotais vainags smaržos, atgādinot par saikni ar dabu un sagādās daudz vairāk prieka. Interesanti, ka mūsu senči telpu rotāšanai nav izmantojuši priežu zarus. Pušķojumiem derēja tikai egles vai kadiķi. Tradīciju aprakstos ir pavisam mūsdienīgas idejas. Kadiķu zarus, lai tie izskatās kā apsniguši vai apsarmojuši, mērcēja kaļķu pienā vai pamaisīja zosu dūnās.
Pēc Ziemsvētkiem rodas jautājums – ko darīt ar Adventes vainagu? Vieni iesaka: vajag sadedzināt Lieldienu ugunskurā tāpat kā Jāņu vaiņagus – Ziemsvētku ugunskurā. Zinātāji stāsta, ka baznīcā izmantotie Adventes vainagi pēc svētkiem arī tiekot sadedzināti. Egli latviešu un kaimiņtautu ticējumos uzskata par koku, kas no apkārtnes savāc visu slikto, attīrot telpu un plašāku apkārtni, kā arī pasargājot mājas vai dzīvokļa saimniekus. Saprotams, ka no egles zariņiem gatavoto vainagu pēc svētkiem vajadzētu sadedzināt vai piemērotā veidā utilizēt. Nebūtu labi kaut kur nomest rotu, kas vairākas nedēļas sagādāja prieku. Par floristikas rotājumiem jāizlemj, ko ar tiem darīt nākamajā gadā. Arī svētku eglīti vajadzētu aizvadīt ar godu, to sadedzinot.
Komentāri