Ap Ziemassvētkiem daudzviet tiek rīkoti amatnieku tirdziņi. Dažviet rīkotājiem tas ir bizness. Cits mērķis ir izstādēm – tirdziņiem, kuras rīko pašvaldības. Līgatnē un Vecpiebalgā tie notiek jau vairāk nekā desmit gadu. “Tā ir amatnieku satikšanās, sevis parādīšana. Amatniekiem iespēja redzēt, ka viņu darinājumi, ražojumi citiem ir vajadzīgi,” saka Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins un uzsver, ka bieži ikdienā dzirdam – ko tad es, man nekā nav, un kam tas vajadzīgs. “Cilvēkam ir jāpārliecinās, jāpārvar kautrība, arī jāceļ pašapziņa, ka tas, ko viņš prot, ir vērtība, ka ar savu amata prasmi var pelnīt,” stāsta novada domes priekšsēdētājs.
Viņam piekrīt Vecpiebalgas novada lauku attīstības konsultante Benita Zvejniece. Viņa domes zālē ik gadu iekārto izstādi, aicina amatniekus. “Ja pirmajos gados katrs individuāli bija jāuzrunā, jāstāsta, kāpēc vajadzētu savus ražojumus atnest uz tirdziņu, tagad atliek vien paziņot datumu, kad izstādi – tirdziņu atklās. Cilvēki nāk uz izstādi, nāk pēc Ziemassvētku noskaņojuma. Pirmajā nedēļā lielākoties skatās, pēc tam jau pērk. Tie, kuri reiz uzdrošinājušies piedalīties tirdziņā, nākamreiz labprāt to dara,” stāsta Benita Zvejniece un uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņš veicina uzdrīkstēšanos. Atnest, nolikt citu vērtējumam savu darinājumu nebūt katrs var.
Ainārs Šteins ir pārliecināts, ka agri vai vēlu viens otrs amatnieks kļūs par mazo uzņēmēju, patlaban viņam vēl pietrūkst ambīciju. “Mūsu audējām ir tik pasakainas segas, sievas prot pagatavot tādus tēju maisījumus, daži vēl gatavo piparmētru sīrupu vai priežu čiekuru sīrupu. Kad prasu, kāpēc netirgojat, tādas īstas atbildes nav. It kā jau gribētu. Bet kaunamies no naudas. Nupat mēs, pašvaldību vadītāji, bijām Norvēģijā, tur cilvēki to, ko paši izaudzē, izgatavo, nekautrējas pārdot. Tas ir pašsaprotami. Mums trūkst uzņēmēju gēna. Ja kāds kaut ko dara un pelna, sakām, ka tad viņš nav labs cilvēks. Kamēr tam netiksim pāri, amatniekiem jābūt ne tikai prasmei, arī uzņēmībai un drosmei par to, ko dara, paprasīt naudu,” domās dalās Ainārs Šteins.
Daina Birne jau daudzus gadus Līgatnes kultūras namā iekārto amatnieku tirdziņu. “Šis tirdziņš ir mīļuma radīšana pirms Ziemassvētkiem. Ik pa laikam tirdziņā parādās kāds jauns meistars. Šogad nav. Pa gadiem arī redzam, ka veco meistaru vairs nav, bet vietā cits nav stājies. Šoziem tirdziņā nav ne koka karošu, ne rotaļlietu. Viens pieredzējis karošu meistars aizgāja aizsaulē, viens vairs negrebj, vēl kāds strādā ārzemēs. Diemžēl arī amati aiziet līdz ar cilvēku. Bija interesanti kaula izstrādājumi. Mums nav neviena, kurš nodarbotos ar ādas apstrādi,” stāsta Daina un piebilst, ka katru gadu tirdziņā trūkst piparkūku. Tas nekas, ka novadā ir izslavētas cepējas, bet piparkūkām viņas klāt neķeras. Savukārt Benita Zvejniece pārliecināta, ka tie, kuri kaut dara, nāk uz tirdziņu vērtēt, kā nav piedāvājumā, ko paši varētu darīt, ražot. ” Te ir atklājušies daudzi jauni vārdi. Šogad pirmoreiz Aldis Jakušonoks no Vecpiebalgas piedāvā koka svečturus. Sandra Jermacāne no Inešiem – filcētas cepures ne tikai pirtij. Pirmoreiz ir Drustu un Liezēres meistaru darbi,” stāsta Benita.
Gan Benita, gan Daina pārliecinājušās, ka tirdziņš ir tā vieta, kur mācīties, kā pārdot savu preci. “Mēs protam izgatavot, izaudzēt, bet nemākam savu ražojumu vai izstrādājumu noformēt, lai tas piesaistītu uzmanību, būtu vienkārši skaists. Tirdziņā var gūt lielisku pieredzi,” saka Benita un turpina: “Protams, Ziemassvētku tirdziņu ļoti ietekmē tas, kas ir modē. Bija vienu gadu ļoti daudz pērļotu rotaslietu, nākamajā vairs nebija ne rotu, ne kādu tās interesēja. Tāpat bija modē nākusi tapošana. Taču vienmēr ir pieprasījums pēc paliekošām vērtībām, skaistām lietām.”
Meistariem vislielākais prieks, protams, ka viņu darbus novērtē. “Katru gadu dāvanas izvēlos tieši Ziemassvētku tirdziņā. Ir gandarījums, ka naudu atstāju cilvēkiem, kuri savos izstrādājumos ielikuši sirdi. Viņiem šī nauda ir ļoti svarīga, arī saprotu, ka dāvana, ko kādam pasniegšu, būs oriģināla, otras tādas nav. Cilvēki savām rokām radījuši ne jau Ziemassvētku komercdāvanu, bet dāvanu no sirds,” saka Ainārs Šteins.
Vecpiebaldziete Lilita Plūme tirdziņā piedāvā gan dažādus krēmus, gan tējas un medus produktus. “Svarīgi arī, kā izstāde – tirdziņš iekārtots. Ja ir skaisti, gribas nesteidzīgi izstaigāt. Ne reizi vien cilvēki vēl ilgi pēc Ziemassvētkiem jautājuši – tev tirdziņā bija, vai vēl ir? Kur labāku reklāmu!” domās dalās vecpiebaldziete.
Līgatnē un Vecpiebalgā amatniecībai ir senas tradīcijas, tās attīstās.
Komentāri