Viņas nav dusmīgas, ka publiski tiek dēvētas par Rīgas raganām, jo šoreiz ir runa par sievietēm, kuras redz vairāk nekā citi, kuru ikdienas darbs ir uzburt pilsētā kārtību. Viņu darba rīks patiešām ir slota, bet tās tiek liktas lietā, lai radītu vidi, kurā patīkami uzturēties.
Runa ir par sētniecēm – Stefaniju, Zentu, Guntu, Māru un Veroniku -, kuras strādā Rīgas centra ielās un laukumos, bet viņu rosīšanos novērtējusi un agrās rīta stundās fotogrāfijās dokumentējusi Krista Burāne, izveidojot savdabīgu izstādi ar moto „Rīgas raganas”.
Krista pēc profesijas nav māksliniece, bet filozofe, un tagad arī vizuālo reklāmu veidotāja. Iespējams, tāpēc lieliski prot operēt ar pretstatiem. Savai izstādei par sētnieču raganīgo darbu viņa piemeklē īpašu vidi – nevis mājas, bet pilis, un tur noliek ne vien masīvos fotoalbumus ar Rīgas naksnīgās dzīves atspulgiem un savu varoņu lielformāta fotoportretus, bet arī slotas – īstas, sētnieka darbam derīgas. Šoreiz omulībai, nevis strādāšanai. Cēsīs „Rīgas raganām” ierādīta viena no šovasar izremontētajām Jaunās pils telpām, kas tagad kalpo izstādei, bet Zīversu laikā 19. gadsimtā tur esot atradies ķēķis. No tā uz jumtu ved skursteņa lūka. Virtuves velvēs izstādei omulību raisa arī senlaicīgi krēsli un galds, kura virsmu izgaismo veca stila lampa.
Uz galda nolikto fotoalbumu šķirstīšanā nemanot var paiet labs laiciņš. Ne jau tikai tāpēc, ka fotogrāfiju ir daudz un tajās ietverta kustība, mistika, raganiskums. Fotogrāfijas papildina kāds negaidīts pavērsiens. Starp albuma lapām uz zīdpapīra lasāmi fragmenti no maz pazīstamas Raiņa lugas
„Rīgas ragana”. Rakstītie ir tikai vienas varones – Dedzes – teksti. Rainis radījis Dedzi, domādams par Lāčplēša un Spīdolas pēcnācēju. Jaunajā sievietē tiešām ir kaut kas raganisks, ja reiz viņa ir Spīdolas meita. „Mums gadus neskaitīt ļauts, mēs Spīdolas cilts, paši darinām sev dzīves laiku, – mēs gadus izplešam, saspiežam kā miglas tvaiku,” tā rakstīts uz vienas no daudzajām lappusēm. Arī Dedze tāpat kā Spīdola ir iedvesmas un kareivīguma pilna. Taču, lampas gaismā šķirstot albumus, rodas domas – kā tas nākas, ka viņas vārdu Rainim nav izdevies padarīt par simbolu, kā tas noticis ar Spīdolu un Lāčplēsi. Dedze ir palikusi viena no rīdziniecēm, tāpat kā mūsdienu varones sētnieces, kuru labie darbi ir mūsu acu priekšā – sakopta Brīvības iela, Aspazijas bulvāris, operas apkārtne un Doma laukums. Reti kurš zina, ka Brīvības pieminekļa apkārtnes sētniece, ņiprā Stefanija pirmā brīvprātīgi pie pieminekļa sāka kārtot ziedus, kad tautai tos bija ļauts nolikt.
„Sieviete glābj un ieved kārtību,” par sētniecēm un Raiņa Dedzi vienu un to pašu saka izstādes un noskaņu veidotāja Krista Burāne. „Viņas ir dzīvespriecīgas, neskatoties uz to, ka darbs ir grūts un nenovērtēts kā svarīgs.” Viņas ir dzīvesgudras, dažs teiktu – raganīgas, veroties uz sievietēm lielformāta fotogrāfijās, kas izdrukātas uz linu auduma un ieliktas masīvos rāmjos.
„Apsēdieties un izskatiet fotogrāfijas, lasiet tekstus, esiet ārpus ritma. Tā ir viena no šodienas burvestībām – nesteigties,” izstādes apmeklētājiem novēl Krista Burāne.
Komentāri