Pirms diviem gadiem cēsniece Daiga Rubene un pagājušajā gadā Baiba Krišjāne Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīja Indijā. Katra pabijusi citā vietā, kopā ar citiem cilvēkiem. “Pērn 22.decembrī izlidoju uz Bombeju. Nekāda Ziemassvētku noskaņojuma nebija,” atceras Baiba. Viņa bija kopā ar diviem draugiem. “Viens no viņiem bija katolis, kurš Ziemassvētku vakarā ļoti gribējis pabūt dievkalpojumā. Dzīvojām pie indiešiem, kuri Ziemassvētkus nesvinēja, bet solīja mūs aizvest uz dievkalpojumu. Vēl nebija pārdzīvots pirmais iespaids Indijā – apkārt netīrība, skraida suņi, smird. Braucām pa pilsētu rikšā… Un tad kādas skolas pagalmā dzirdējām Ziemassvētku dziesmas. Tur salikti balti krēsli. Nāca dāmas vakartērpos, kungi uzvalkos. Draudzene mudināja aizņemt vietu kaut kur priekšā. Labi, ka, tik vienkārši ģērbtas, tā neizdarījām. Dievkalpojums kā jau dievkalpojums,” stāsta Baiba un piebilst, ka it kā no citas pasaules pēc svētbrīža atkal nokļuvusi uz ielas, kur suņi, netīrība, smakas.
Daiga zina stāstīt, ka apmēram miljons indiešu dzīvo Lielbritānijā un uz Ziemassvētkiem atbrauc atvaļinājumā, viņu vidū ir kristieši. “Kristiešu baznīcas Indijā ir necilas. Tās lielākoties nav kādas konkrētas konfesijas, bet misijas draudzes, kurās sludina Kristus mācību. Vēsture liecina – kad Jēzus mācekļi sadalīja pasauli, kur kurš sludinās, Indijā sludināja Toms. Viņš esot arī šeit apglabāts, “ stāsta Daiga un piebilst, ka kristietība Indijā nav sveša. “Indijā cilvēki zina, kas ir Ziemassvētki un Kristus dzimšana. Mazos veikaliņos šur tur redzēju Jēzus Kristus bildes, bet tās ir citādākas, nekā esam pieraduši redzēt. Tās izskatās kā naivistu zīmējumi. Indijā tradicionāli, zīmējot svētu cilvēku, klāt piezīmē arī simbolus. Tā rīsi nozīmē saldumus, gliemeži – attīstību. Kristus bildē redzēju sirdī sazīmētus daudzus simbolus,” stāsta Daiga. Kādas nelielas tirgotavas pārdevējs teicis: “Apsveicu, jums pēc pāris dienām svētki!” Viņa samulsusi. Kādi svētki? Kristus dzimšanas diena. “Indijā ir pietāte pret svētiem cilvēkiem, viņu dzimšanu. Tā ir jāsvētī dziedot, dejojot, līksmojot. Svēta cilvēka piedzimšana svētībā jāpiemin,” stāsta Daiga un uzsver, ka Indijā kristieši ir ļoti atvērti cilvēki.
Indijā retums ir uzraksti “Happy Christmas!” vai Happy New Year!” (Priecīgus Ziemassvētkus, Jauno gadu), bet gan happy vietā rakstīts – holly (svētīgus).
Indijā Ziemassvētkos ir silts. “Nav jau eglīšu, ko rotāt,” smejot saka Baiba. Pilsētās pāri ielai vai laukumam tiek novilktas spuldzīšu virtenes. Kur tās ir, cilvēki zina, ka var iet kopā svinēt Ziemassvētkus. Ja gribi svinēt, ej pulkā, piedalies. Neviens nebrīnīsies, ko tu te dari. “Man līdzi bija piparkūkas. Kopā ar indieti sēdēju parkā uz soliņa, silts, pilnmēness – tas bija sirreāli,” stāsta Baiba.
Par dāvanām Ziemassvētkos Indijā ne Daiga, ne Baiba neko nav dzirdējušas.
“Mēs jau nezinām, vai Indijā, svinot Ziemassvētkus, cilvēkiem ir tādas pašas sajūtas kā mums,” saka Daiga.
Indijā dzīvo visdažādāko tautu cilvēki, kuri ir piederīgi dažādām reliģijām un kultūrām, tradīcijām. Arī jaunā gada sākums Indijā tiek ieskandēts vairākas reizes gadā. “Staigāju pa Putaparti un pēkšņi nokļuvu it kā ķīniešu kvartālā. Tas nebija ķīniešu kvartāls, bet gan cilvēki sagaidīja ķīniešu jauno gadu,” stāsta Daiga un uzsver, ka Indijā cilvēkiem patīk troksnis, skaļums. “Raķetes viņi gaisā nešauj, bet taisa būkšķus, signalizē, sit pret katliem. Tas nenotiek 12 naktī, kā mums pieņemts, bet krietni pirms un pēc pusnakts. Skaļi tiek spēlēta mūzika. Marši, ne dziesmas par Ziemassvētkiem vai Jauno gadu, “ novērojusi Daiga.
Baiba Jauno gadu sagaidīja nelielā kalnu pilsētā Uti. Apkārt tējas plantācijas, naktī gaisa temperatūra bijusi ap nulli. “Kalni, saule, tējas lauki – tāda dīvaina aina apkārt, lai izvērtētu gadu,” atceras Baiba. Neiedomājoties, ka saulīte var arī apdedzināt, Baiba pamatīgi apsvilinājusies un reizē apaukstējusies. “Biju apslimusi, istaba auksta. Bet vai tāpēc nesagaidīsim Jauno gadu? Satināmies segās. Divus ķeblīšus pārsedzām ar lakatu, iznāca galds. Uz tā bija “Laimas” šokolāde, vietējā veikalā pirkta rozā kūciņa.
Pirms satikām zviedrus, viņi svinēja, , bija arī salūts,” stāsta Baiba un piebilst, ka cilvēki ļoti daudz pirkuši alkoholu. “Katrā štatā ir savi likumi. Kur es biju, alkoholu vispār netirgo,” uzsver Daiga. Jauno gadu viņa kopā ar draugiem sagaidīja restorānā uz jumta. “Restorāns bija zem klajas debess, tas piederēja diviem ķīniešiem. Ēdām augļus un dzērām dažādus augļu dzērienus. Sēdēju uz jumta, debesis bija tik tuvu, likās, ka zvaigznes gandrīz vai var aizskart ar rokām. Silts. Tā bija arī tāda sirreāla sajūta – esi vienots tautu dažādībā, ” stāsta Daiga un piebilst, ka šajā restorānā lielākoties bijuši baltie cilvēki. Tas, kādi cilvēki konkrētu restorānu apmeklē, arī liecina par tā līmeni.
“Indijā patīk svinēt un cilvēki ir atvērti svētkiem. Cieņā ir dabas ritu, dažādu tautu un kultūru gadsimtu tradīcijas, arī festivāli. Decembrī to ir ļoti daudz,” saka Daiga.
Komentāri