Lai pavēstītu, kā latvieši savu etnisko piederību saglabā šodienas Sibīrijā, Cēsu vēstures un mākslas muzejs piekto gadu, Adventes laikam sākoties, rīkoja izzinošu pēcpusdienu. Tajā bija gaidīti cilvēki, kurus, Latvijā dzīvojot, saista spēcīga emocionāla saite ar tautiešiem, dzīvojošiem vairāk nekā četrus tūkstošus kilometru tālumā. Vienalga, vai tie būtu pirms gadu desmitiem izsūtījumā satiktie, Sibīrijas zemē mūža mieru atradušie, vai arī tie, kas iepazīti nesen – ekspedīcijās uz Sibīrijas ciematiem un pilsētām.
Cēsnieki šogad gaidīja stāstījumu no Okupācijas muzeja ekspedīcijas dalībniekiem, kas Krasnojarskā septembrī strādāja vairākas nedēļas, viesojoties latviešu ģimenēs un ierakstot videoliecības. „Mēs satikām 40. gados izsūtītos cilvēkus, viņu ģimenes locekļus, arī tur dzimušo jauno paaudzi un pārliecinājāmies, ka bijuši daudz un dažādi iemesli, kāpēc cilvēki savulaik nav atgriezušies Latvijā. Par spīti sūrajiem apstākļiem un politiskajam spiedienam, viņi ir saglabājuši latvisko garu un Latviju glabā savā sirdī, arī tad, ja neuztur saikni ar senču dzimteni,” pastāstīja Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Lelde Neimane, uzsverot, ka muzejs ieguvis vērtīgas videoliecības. Tās muzeja darbiniekiem Krasnojarskā palīdzēja vākt arī līdzi uzaicinātie Cēsu rajona pārstāvji, ar Krasnojarsku saistītie Ingrīda Lāce un Alvis Jansons. „Mūsu tautieši ir kā labie vēstneši, jo, dzīvojot Sibīrijā, cik spēj, cenšas spodrināt Latvijas labo vārdu, jo Krievijas televīzijas kanālos ik dienu vairākas reizes piemin Latviju
un ne jau labākajā nozīmē,” par pieredzēto ekspedīcijas gaitā stāstīja skolotāja I.Lāce. „Apbrīnoju gados vecos cilvēkus, kuri pārdzīvojuši lēģeru šausmas un tagad vecumdienās spiesti pārdzīvot, ka ir Latvijas daudzkārt aizmirsti. Latvijas valdībai tikpat kā nav nekādas darbības un nav arī likumdošanas, lai Sibīrijas latvieši izjustu sevi kā nācijas daļu, justos mūsu valstī gaidīti. Paliek personīgie kontakti, un kopš iepriekšējās ekspedīcijas
uz Krasnojarsku mani nemitīgi moka doma, vai esmu darījusi visu, lai tautieši justos mums vajadzīgi.”
Ar saistošu stāstījumu par piedzīvoto veclatviešu ciematā Rižkovā Omskas apgabalā uzstājās Sandis Laime, jaunais zinātnieks
no Latvijas Universitātes latviešu folkloras krātuves. Viņš stāstīja, kā 21. gadsimta zinātnieki satikuši latviešus un igauņus ciemā, kuru viņu senči apdzīvo no paaudzes paaudzē jau divus gadsimtus un kopj nacionālo līniju, pašlaik neuzturot nekādu saikni ar Latviju. „Tūkstoš iedzīvotāju lielajā ciemā dažādu tautību cilvēki tā saliedējušies, ka ģimenēs brīvi var runāt krievu, latviešu, igauņu un somu valodā. Arī folklora pārmantota no katras tautas, un mūsu uzdevums tagad ir atšķetināt, kas no visa stāstītā ir ar vistiešākajām latviskām saknēm,” atklāja S.Laime.
Šogad Sibīrijā pabijušo ekspedīciju dalībnieki sacīja, ka strādās, lai izveidotu dokumentālās filmas.
Adventes pirmajā svētdienā uz Krasnojarsku aizceļoja pirmā Ziemassvētku paciņa ar piparkūkām un J. Jaunsudrabiņa grāmatu, ko sagatavojusi I. Lāce. Todien tapa vēstules un apsveikuma kartītes, kuras pievienot citām svētku paciņām, kas ceļos uz Omskas un Krasnojarskas apgabalu, lai galamērķi sasniegtu Ziemassvētku priekšvakarā.
„Katru gadu no jauna pārliecinos, ka Cēsīs netrūkst cilvēku, kuri aktīvi interesējas par latviešu vēsturi un šodienu, saistītu ar Sibīriju. Tas iedrošina uzņemties atkal no jauna rīkot īpašu tikšanos Adventes svētdienā,” pēcpusdienas viesus cienājot ar kliņģeri un piparmētru tēju, sacīja Cēsu vēstures un mākslas muzeja direktore Dace Tabūne, kura vēstures liecību vākšanas ekspedīcijā Omskas apgabalā pabija pirms četriem gadiem.
Komentāri