Novadu karte apstiprināta. Pēc ilgu gadu runām, strīdiem, nenotikušām tiesām. Kā dzīvosim, kādu mācību esam guvuši, saruna ar Amatas novada domes priekšsēdētājas vietnieku Māri Timermani.
– Amatas novads pēc cīņām par neatkarību tagad pēc teritorijas lieluma kļuvis par otro lielāko Latvijā.
– Amatas novads savu ir panācis. Palicis patstāvīgs. Jā, tam pievienotas teritorijas, bet Amatas novads kā lauku teritorija ir saglabājies, tas nebūs pilsētas province. Vienmēr, grozot teritoriju robežas, varēsim kā šahā meklēt labāko risinājumu. Varam pieņemt, ka ir kāds optimāls variants. Bet tas būs pieņēmums, balstīts uz vēsturisku pieredzi vai ko citu. Varbūt tas lai iet ar to kopā, tas tur, katram par to ir savs subjektīvs viedoklis. Reformai ir jānotiek. Cik reizes var nepabeigt?
– Papētot Latvijas pagastu vēsturi, vai kādreiz teritoriālās un administratīvās reformas ir notikušas brīvprātīgi, vai tas bijis politisks lēmums?
-Nekad. Administratīvais dalījums nekad nav bijis iedzīvotāju brīvprātības princips. Varbūt ir bijušas kādas politiskas aktivitātes, kuru rezultātā kaut kas izveidojās. Bet ne teritoriālais dalījums.
Papētīju Zviedrijas pieredzi. Viņiem reforma bija 1997.gadā. Tad divas reizes samazināja pašvaldību skaitu. Reforma nenotika pēc brīvprātības principa, rikstags pieņēma likumu, pašvaldības pildīja. Zviedrijas demokrātiskajā sistēmā nav pieņemts apspriest likumus. Pie mums gan. Mēs ne tikai administratīvi teritoriālo likumu apspriežam. Visus. It kā jau jāpilda. Bet, ja nevar, ai, nu nepildīsim. Tas ir kronis! Tāda ir mūsu demokrātijas izpratne. – Ne viens vien apbrīnoja amatiešu stingro nostāju – novads pie pilsētas neies, vai gluži otrādi – ko gan viņi iedomājas.
– Man nav komentāru par
rajona padomes attieksmi. Kad 2000.gadā izpildījām likuma prasības un izveidojām novadu, pārējie mūs apsmaidīja. Redzēs, kā viņiem ies.
Pēc MK noteikumiem, arī rajona padomei bija jāpieņem lēmums, ka Amata un Drabeši veido novadu. Rajona padome tādu lēmumu arī pieņēma, piekrita. Vēsture ar to ir interesanta, ka kažoku maina ne tikai divreiz, bet piecreiz. Un tad sākas pretrunas – 12 pašvaldības nolemj un dibina novadu, bet jūs, pārējie, esat mazākumā, dariet, kā gribat. Esmu pārliecināts, ka mums ir taisnība. Ja kāds pierādīs, ka nav, ticēšu. Mēs izgājām kā pionieri, čubinājām savu novadu, veidojām. Cik bieži nenācās dzirdēt – iedzīvotāji nav apmierināti, viņiem ir slikta dzīve. Žēl, ka neuzskaitījām, cik novadā bijis apmeklētāju, kuri brauca skatīties, kā dzīvojam, saimniekojam. Ieskaitot ministriju ierēdņus. Ceļš, kādu izvēlējās Tautas partija, ir absolūti ačgārns. Ministrs Māris Kučinskis uztaisīja 167 novadu projektu, pašvaldības to kopumā akceptēja, nāca jauns ministrs no tās pašas ministrijas un visu mainīja. Kāpēc? Kāds mērķis sākt zīmēt karti no nulles? Cēsu rajonā 167 novadu projekts politiski būtu pieņemts. Vēsturi nosvītroja, sāka pa jaunam. Tautas partija proponē – stabilitāte, attīstība un tā tālāk, bet te skaidri redzams cits mērķis – sanaidot un iziet kā uzvarētājam.
– Vai bija reāli rajonā izveidot vienu novadu?
– Ja gribēja visu rajonu kā novadu, vajadzēja veikt izpēti un turpināt 12 pašvaldību iesākto, nevis katram izklīst uz savu pusi. Ja būtu secinājums, ka tāds novads nevarēs pastāvēt, būtu arī jāanalizē, kam jābūt, lai tas varētu notikt. Pašvaldību vadītājiem bija jānāk pulciņā un jāaizstāv savi iedzīvotāji. Tas, kurš veiksmīgāks līderis, to izdarīs labāk. Un pārējie nevar viņu tāpēc vainot. Ko pilsēta gribēja – tos 11 pagastus, vai visu rajonu?
– Lai pilsēta attīstītos, tai jāpaplašina teritorija.
– Protams. Pilsētai vajadzēja paprasīt – ko vajag tālākai attīstībai. Un piešķirt teritorijas piepilsētā. Izstrīdētos, saskaņotu un viss būtu kārtībā. Pārējie ir lauki. – Ministrs Edgars Zalāns vismaz skaidri pateica – reforma ir politiska nevis ekonomiska.
– Reforma ir jāveic soļos, posmos. Jābūt stingriem kritērijiem. Vispirms, piemēram, kritērijs – pašvaldībai, kurā mazāk par tūkstoti iedzīvotāju vai gada budžets mazāks par simts tūkstošiem, jāpievienojas kaimiņiem. Paiet viens sasaukums, tajā abi pagasti jau
izveidojuši administratīvo sistēmu, savā starpā pieslīpējušies, tad seko nākamais solis un atkal jauni kritēriji. Un tā, līdz sasniegts optimālais rezultāts. Zviedrijas pieredze rāda, ja dara uzreiz, ir liela iedzīvotāju pretestība. Ja pa posmiem, notiekošais attiecas uz nelielu iedzīvotāju daļu. Labi, viņi paprotestē, bet pieņem. Kad vēl Jānis Krūmiņš bija ministrs, ierosināju, lai pakāpenību ieliek likumā – kuri pirmie apvienojas, kuri pēc tam. Bet valstī jau nav pēctecības. Kā atnāk jauns ministrs, tā sāk visu pa savam.”Es to pabeigšu,” saka Edgars Zalāns. Bet kur
sistēma? Nākamais būs ļoti smags finansiāls gads. Reforma ir naudietilpīga.
– No reformas visi jau sen noguruši. Cilvēkus interesē viens – kāds man no tās labums.
– Visos valsts dienestos būtu jābūt tādai kārtībai, kāda ir CSDD. Ja ko vajag, ieeju kaut Daugavpils nodaļā un nokārtoju. Vai tā nevar būt LAD, kur lauciniekiem diezgan bieži jāiegriežas. Valsts institūcijām nevar būt teritoriāls dalījums. Braucu, kur gribu, un iesniedzu. Ja Lēdurga no Limbažu rajona un Krimulda no Rīgas rajona izveidos novadu, lēdurdziešiem uz LAD jābrauc būs Ogrē. Bet LAD ir tepat Limbažos. Valstī nav sistēmas. Un iedzīvotāji vainos pašvaldības. Jo tās tuvāk.
– Bieži izskan, ka iedzīvotāji ir politiski neaktīvi, kūtri, vai novados, kur vietējā vara būs aiz mežiem, šī tendence nepalielināsies? – Amatas novada veidošana savulaik bija Spāres iedzīvotāju iniciatīva. Viņi gribēja dzīvot pie Drabešiem, ne Amatas. Pašvaldība pateica, ja Spāre aiziet, nekas pāri nepaliek, jāvienojas. Bīdītājs bija Spāres skolas direktors Jānis Bresis. Drabeši neteica nē. Deputāti nāca kopā, sprieda. Kad izveidoja novadu, lēma abu pagastu deputāti kopā. Viedokļi bija ļoti dažādi un lēmumi bija ļoti kvalitatīvi.
Reforma pēc definīcijas ir kaut kā izņemšana no sistēmas. Demagoģiski to nosauc par efektivitāti, kapacitātes celšanu. Kapacitātes celšana – ar tiem pašiem resursiem izdarīt vairāk. Ja šo terminu attiecinām uz pašvaldībām, jāsaprot, ka tā ir kaut kā izņemšana, ekonomija. Uz pašvaldību rēķina. Kam šī ekonomija ir vajadzīga? Iedzīvotājiem? Viņi saka – jā, ierēdņu ir par daudz. Bet vai deputātus vajag mazāk? Iedzīvotāji saka -nē. Ja pārstāvniecība ir pietiekami liela, veidojas uzticība, ja tā maza, rodas aizdomas. Sak, viņi tur diezin ko izdomā, sarunā un par sevi vien gādā. Jautājums par ierēdņiem ir cits. Latvijā pārstāvniecību un ierēdņus iedzīvotāju prātos salika vienā mikslī. Novadā teritorija liela, iedzīvotāju maz, bet proporcionāli rēķinot, uz tūkstoš iedzīvotājiem pārstāvniecība samazināsies. Vai tas ir mūsu mērķis? Nezinu. Tas velk uz karaļa principu – viens liels priekšnieks.
– Jūs esat izstrādājis Līgatnes novada izpētes projektu. Nākotnē neliels novads, vai dzīvotspējīgs?
– Jā, noteikti. Līgatnieši zina savas stiprās un vājās puses. Viņiem ir daudz kopēja. Nelielā novadā izveidot elastīgu, iedzīvotājiem pieejamu pārvaldi nav īpaši sarežģīti. Gan Līgatnes pilsēta, gan pagasts pēdējos gados daudz dara infrastruktūras sakārtošanā. Atliek tikai dzīvot un saimniekot.
-Pēc cik ilga laika atkal būs pārmaiņas? Tā vienmēr bijis – vispirms vienojas, veido kaut ko lielu, tad atkal dalās.
– Desmit, piecpadsmit gadi paies. Novadu veidošanas pieredze rāda, ka iedzīvotāju sadzīvošana veidojas ilgā periodā. Nav tā – saliekam kopā un visi draudzīgi dzīvo. Latvieši ir lieli lokālpatrioti un līdz ar to, kaut divi pagasti kopā, iekšēji it kā dzīvo katrs savu dzīvi. Pašvaldība, protams, cenšas, bet vajadzīgs laiks. Kopā saaugšanai vajadzīgi 12, 16 gadi – trīs, četri deputātu sasaukumi. Baidos par vēsturisko atmiņu.
– Kāpēc pret politiķiem Latvijā tik negatīva attieksme? Paši ievēlējām, viņi strādā, lai valsts attīstītos, lai visiem būtu labi, bet jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām viņi kļūst bezmaz vai par ienaidniekiem. – Vainīgi viņi paši un mēs. Kādreiz par vismazākajām aizdomām, neizdarībām ministri atkāpās. Tagad? Valdošajiem ir biznesa princips. Te sēžu un bīdu lietas. Aina valstī veidojas no detaļām. Kad būšu vecs, rakstīšu romānu “Kā mēs būvējām valsti”. Kuriozu piemēru netrūkst. Aizeju uz Pilsonības un migrācijas dienestu kārtot vīzas pašvaldības sadarbības partneriem no Krievijas. Visi dokumenti sagatavoti, ne pirmoreiz to daru. Meitene apskata, ko esmu atnesis. “Kur jums VID izziņa par nodokļu nomaksu?” “Kāds vīzas saņemšanai sakars ar nodokļu parādiem?” Izrādās, pieņemts likums, ka juridiskām personām šādās reizēs tāda izziņa jāiesniedz. Valsts institūcija pašvaldība ielūdz partnerus un tai prasa šādu izziņu? Pārvaldes institūcijai jau pēc definīcijas nedrīkst būt nodokļu parādu. Par laimi, nāca priekšniece, pievērsa strīdam vērību un iztika bez izziņas. Bet uzņēmējam, kurš uzaicinājis biznesa partneri, jāatnes izziņa, lai noformētu vīzu. Kāpēc? Ja gribat pārbaudīt, nu, ieskatieties viens otra datu bāzē, sakārtojiet sistēmu, lai to var izdarīt. No šādiem gadījumiem veidojas attieksme. – Līdz šim esat izticis bez partijas piederības. Ja gribēsiet startēt novada domes vēlēšanās, būs kāda jāizvēlas.
– Nāksies. Tad jau redzēs.
– Ja Latvijā 20 gadus netiktu īstenota novadu reforma, droši vien būtu garlaicīgi?
– Ar novadu reformu esmu saistīts no 1998.gada, kad sāku strādāt Drabešu pagastā. Bijis interesanti. Romāna sižeta cienīgi. Bet bez daudz kā varēja arī iztikt, vairāk būtu padarīts.
Komentāri