Joprojām ir populāri lasīt grāmatas, apmeklēt kultūras pasākumus un mācīties.
“Tie, kas mācīsies, mācīsies, kas ceļos, brauks, kas domās par desu, tai arī naudu tērēs,” sacīja “Druvas” aptaujātie pilsētnieki un laucinieki, kuri, neraugoties uz pieaugošo dārdzību, līdzekļus taupa, lai varētu regulāri apmeklēt dažādus kursus, algas dienās
iegādāties
kādu grāmatu, atvaļinājumā apskatīt Latvijas laukus vai kādu no Eiropas valstīm.
“Atlieku kursiem naudu gluži kā citiem ikmēneša maksājumiem. Divdesmit latu mēnesī nav maz, bet izdevumus plānoju tā, lai varu atļauties mācīties. Man ļoti to gribas,” sacīja līgatniete Larisa Kārkliņa, un līdzīgi domāja cēsniece Sandra Krūmiņa: “Ekonomēju sadzīves sīkumiem, arī apģērbam, jo nav taču nepieciešams vilkt mugurā ko jaunu katru dienu. Un guvumu no mācībām ar materiālām lietām nemaz nevar salīdzināt.”
Larisa un Sandra jau trešo gadu kopā ar vēl vairākām kolēģēm no Limbažu un Valmieras rajona izzina astroloģijas pasauli un apgūst praktiskās zināšanas, kursus apmeklējot Cēsu rajona padomes pieaugušo izglītības centrā. Sievietes arī neslēpj, ka mācīšanās jau kļuvusi par vaļasprieku, jo pašmācības ceļā un dažādos kursos interesējušās arī par grāmatvedības un valodu apgūšanu, mācījušās viesmīlības un fen-šui kursos, lasījušas ezoterisku literatūru, apguvušas frizierprasmes. Kursus apmeklē frizieres, rēķinvedes, skolotājas, jaunās māmiņas. Uzņēmīgākas, lai vakarus pavadītu kursos, ir sievietes.
“Jāpiekrīt, ka pašlaik līdzekļu daudzām lietām pietrūkst, cenas strauji kāpušas, bet par šiem kursiem saku – jāatļaujas kāds prieks arī sev. Tik tiešām, varbūt nenopērku jaunu kleitu vai kurpes, bet rēķinu, lai tiktu uz mācībām,” tā līgatniete Inita Lidere.
Mācību programmu plānotāji atzīst, ka kādreiz cilvēki mācījušies galvenokārt ieņemamā amata, algotā darbā nepieciešamo prasmju dēļ, apgūstot uzņēmējdarbības vadību, biznesa pamatus un datorprasmes, tagad vairāk pašu priekam, sevis izzināšanai.
Izņēmums ir valodu apgūšana. Šoruden uz centru mācīties galvenokārt angļu valodu nāk daudzi cēsnieki un lauku cilvēki, jo valoda kļuvusi par nepieciešamību. Tā kalpo saziņai, sarakstei ar tuviniekiem Anglijā, Īrijā. Valoda nepieciešama, lai drošāk un ērtāk varētu savējos mītnes zemēs apciemot.
“Jebkura darbošanās ārpus mājas prasa finansiālu ieguldījumu. Ir cilvēki, kas naudu atstāj sporta zālē, ir tie, kuri brīvajā laikā mācās. Un ir cilvēki, kuri tiešām nesaprot, kāpēc nepieciešams pēc darba nākt uz kursiem. Tas nozīmē, ka viņiem to nevajag,” filozofiski uz faktu, ka mācību centra piedāvātie kursi ir labi apmeklēti, raudzījās centra vadītāja Daiga Rubene un piebilda, ka situācijā, kāda pašlaik valda Latvijā, kad ārēji dominē materiālās vērtības, daudzi cilvēki dzīves gandarījumu spēj gūt vien garīgajā pasaulē. Daiga Rubene atcerējās kādu pētījumu, kura saturu gan nedrīkst pielīdzināt šodienai, jo šis pētījums sniedzis atbildes uz jautājumu, kā izdevās izdzīvot represiju laikā, tās bija devuši Sibīriju pārdzīvojušie latvieši. “Vēlreiz uzsveru, ka neko no turpmāk teiktā nevar attiecināt uz šodienas dzīvi, bet interesants bija secinājums – daudzi latvieši, kas izturējuši Sibīrijas šausmas, jau no paša pirmā brīža svešumā bija centušies atrast garīgu balstu. Kādu garīgu lietu, domu, ko pārcilāt iemiegot, lai kaut uz brīdi piemirstos šausmas un bads,” pārdomās dalījās Daiga Rubene, jo arī viņa ir pārliecināta, ka pašreiz, kad dominē materiālais, kad ir daudz stresa, svarīgi sevi sakārtot, darot to, kas sirdij tuvs.
“Dzīve ir kļuvusi stresa pilna un sarežģīta, bet tā ir grūtāka arī tādēļ, ka neprotam pat priecāties. Sauklis – jo turīgāks, jo laimīgāks –
neattaisnojas. Nauda it kā dod iespējas, bet, ko darīt, ja cilvēks neprot priecāties? Ir cilvēki, kuriem naudas daudz mazāk, bet viņos ir vairāk laimības, jo cilvēka virzītājs tomēr ir gara spēks,” tā D. Rubene, bet viņas kolēģe Baiba Pelūde piebilda: “Kad visapkārt runā par krīzi, tad cilvēks meklē atbalstu un mierinājumu. Ne tikai tādos apstākļos, kādi izveidojušies pie mums, arī daudz smagākos. Ir cilvēki, kas šādos brīžos, meklējot garīgo atbalstu, dodas uz baznīcu, ir, kas lasa, ieklausās citu viedokļos.”
Cēsnieku spēju pretoties inflācijai apbrīno arī grāmatu izdevēji. Izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadība esot pārsteigta, uzzinot, cik katru mēnesi Zvaigznes grāmatu namā tiek pārdotas grāmatas, cik dāvanu kartes. Grāmatu nama Cēsīs vadītāja Saiva Kalniņa atzinās, ka viņu un kolēģus pārsteigusi iedzīvotāju vēlme iegādāties grāmatas par atlaižu laika cenām. Grāmatu tirgotāji atceras 6. oktobri, kas ir izdevniecības dzimšanas diena. Todien visas “Zvaigzne ABC” izdotās grāmatas varēja iegādāties par puscenu, un veikalā visu dienu bija rindas.
“Interese par grāmatām ir apbrīnojama. Un ļoti priecājamies, ka ik reizi kādu varam piedāvāt par akcijas cenu, jo zinām savus pircējus. Daudzi nebūt nav turīgi cilvēki, bet viņi noskata grāmatu, kas interesē, un iegādājas. Un cilvēkam ir liels prieks, ja to iespējams nopirkt lētāk,” sacīja Zvaigznes grāmatu nama vadītāja Saiva Kalniņa un atzinās, ka mēnesī Cēsu grāmatu namā, protams, ne tikai cēsnieki, arī kaimiņrajonu iedzīvotāji, atstāj no 60 līdz 70 tūkstošiem latu. Interesants fakts par dāvanu karšu pirkšanu – Cēsīs nopērk un atprečo pusi no visām dāvanu kartēm, kas mēnesī iztirgotas “Zvaigznes ABC” veikalos. Latvijā ir 15 izdevniecības grāmatu nami, tajā skaitā Rīgā, bet laikam visiemīļotākā dāvana cēsniekiem joprojām ir mūžīgā vērtība – grāmata. “Laikam kaut ko dvēselei vajag, jo vēders jau visu neatsver. Cēsis ir gaiša pilsēta, daudz inteliģentu cilvēku. Arī bērniem, pusaudžiem patīk ienākt veikalā un iegādāties grāmatas. Pieaugušie bieži pērk praktiska satura literatūru – dārzkopjiem, pavārgrāmatas, par būvniecību, arī ceļvežus, labus romānus,” paskaidroja S. Kalniņa un piebilda, ka runājam par krīzi finanšu un vērtību sistēmā, bet cēsnieki naudu grāmatām atlicinot.
Starp citu, runājot par krīzi, astrologi, kas pēta pasaules ekonomiskos procesus pēc citiem kritērijiem, nekā to dara finanšu eksperti, ir uzzīmējuši līkni, kura izskatās kā straujš zigzags, kura zemākais pīķis vēl tikai priekšā.
“Kolēģi, vērtējot situāciju pasaulē – ekonomiskos procesus un citas, arī kultūrizmaiņas, ir atzinuši, ka pēc krīzes pasaule mainīsies. Būs citāda vērtību sistēma. Uz krīzi nevajag raudzīties kā uz negatīvu parādību, krīze vienmēr ir atspēriena punkts. Dzīvosim un redzēsim,” tā astroloģe Vega Spalviņa un piebilda, ka arī pēc zemākā punkta, kas līknē iezīmēts 2010. gadā, pasaule it kā ievilks elpu jaunam dzīves ritmam.
Labklājības ministrijas pētījums liecina, ka pērn valstī dažādus kursus apmeklējuši 37 procenti strādājošo, trešdaļa darba meklētāju un 15 procenti ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju.
Nodarbinātie iedzīvotāji visbiežāk apmeklējuši kursus profesionālās
kvalifikācijas
paaugstināšanai, lai apgūtu zināšanas, kas nepieciešamas darbā. Pusei nodarbināto tālākizglītošanos apmaksājis darba devējs.
Noskaidrots, ka 20 procenti nestrādājošo plāno apmeklēt kursus vai citas īslaicīgas mācības, bet trešdaļa nestrādājošo ir pasīvi un atzinuši, ka nevēlas apgūt jauno.
Komentāri