Deviņdesmitgadnieks Vilis Mežvēvers ir lielisks sarunu biedrs. Viņš garajā mūžā, kas bijis līkloču pilns, arvien saglabājis labu humora izjūtu. Vilis ar interesi seko līdzi dzīvei Latvijā. Tajā viņa sabiedrotais ir radio aparāts, kas pārraida ziņu un analītiskos raidījumus.
Vilis, būdams pensionēts žurnālists, ir saglabājis arī lielu interesi par savu ilggadējo darbavietu – “Druvas” redakciju. Viņš nebeidz vien apbrīnot un teikt labus vārdus par tagadējās redakcijas darbiniekiem – vēlēšanos un spējām lasītājiem dot daudzpusīgu un interesantu informāciju.
Viļa bērnības lauku mājām tuvākā apdzīvotā vieta ir Koknese. “Mūsu ģimene bija vecsaimnieki, kuri patstāvīgu darbošanos sāka jau muižas laikos. Par jaunsaimniekiem vēlāk kļuva tie, kuriem zemes piešķīra pēc muižu zemju sadalīšanas, bet tas jau bija brīvajā Latvijā. Mēs bijām kā tie “Nārbuļi”, par kuriem rādīja televīzijas seriālā “Likteņa līdumnieki”. Mani senči apstrādāja laukus un piešķirto zemi pamazām izpirka. Es, protams, sāku kā ganu puika un sevi ilgi uzskatīju par pēdējo no ganu paaudzes. Taču tagad, vecumā, dzirdu arī stāstus, ka Vecpiebalgas pusē ganos gājuši vēl tie, kas par mani ir krietni jaunāki.
Uz Cēsīm jauno puisi Vili Mežvēveru, ja tā var teikt, atveda kārtējā reģionālā reforma. Pļaviņu rajonu, kur jaunietis strādāja avīzē par žurnālistu, likvidēja, un darbs žurnālistikā bija jāmeklē citur. “Visi taču zina, kā notiek likvidēšanas. Atnāk uz darbavietu un pasaka: “Ar šodienu esat brīvi.” Vispirms darba meklējumos aizbraucu uz Limbažu avīzi, bet tur vietu nesolīja. Atbraucu uz Cēsīm, un te solīja, ka būs. Gaidītais korespondents no laikraksta “Cīņa” uz Cēsīm neatnāca, un mani viņa vietā pieņēma darbā. Žurnālisti no dažādām rajona avīzēm tajos laikos mēdza satikties un draudzēties. Mēs no Pļaviņām ar tipogrāfijas galveno burtlici reiz jau bijām Cēsīs apmeklējuši preses darbinieku semināru. Pieņemts darbā, pie dzīves vietas Cēsīs sākumā netiku, ģimeni – sievu un meitu – nevarēju atvest, jo pats redakcijā nakšņoju uz dīvāna. Par laimi, drīz tika uzcelta viena no daudzdzīvokļu mājām, un viens dzīvoklītis tika arī mums.”
Vilis stāsta, ka, būdams zemnieku puika, kurš tikko atgriezies no dienesta, sapņojis strādāt mašīnu un traktoru stacijā. “1950. gadā gan bija cits uzskats, ka visiem jaunajiem jāiet darbā kolhozā. Man to nemaz negribējās, tāpēc sāku uzņēmīgi un kļuvu par kolhoznieku sporta biedrības “Vārpa” rajona padomes priekšsēdētāju. Sāku par to rakstīt vietējā avīzē, pēc laika mani tur uzaicināja darbā. Pa to laiku beidzu lauksaimniecības tehnikumu, pēc tam Lauksaimniecības akadēmijā kvalifikācijas fakultāti. Ilgi gadi pagāja, braukājot uz sesijām Jelgavā. Pats tagad apbrīnoju savu uzņēmību.”
Vēsturiskajā Cēsu rajonā Vili Mežvēveru savulaik lauksaimnieki labi pazina, jo žurnālists apmeklēja visus kolhozus. Kļūdams laikraksta “Padomju Druva” žurnālists, Vilis sācis ar uzdevumu – iepazīt Jaunpiebalgas pusi. “Gāju Cēsīs uz staciju, kāpu autobusā un braucu turp. Kā laiks skrien – tas taču bija pirms 55 gadiem! Man tad bija pāri 30 gadiem un žigla gaita, ne kā tagad. Toreiz neviens kolhozu vai sovhozu priekšsēdētājs nedrīkstēja atteikt sadarbību ar žurnālistu. Viņiem bija jādod intervijas, jo es taču pārstāvēju valstī vienīgās partijas avīzi. Mūs gan toreiz sauca nevis par avīzi, bet partijas orgānu.”
Jauks piedzīvojums žurnālistam bijis 70. gadu vidū, kad, Cēsu rajona partijas sekretāra Imanta Upmaļa aicināti, uz kolhozu Jaunpiebalgā devās četri jaunie speciālisti. “Kad visi četri jaunie speciālisti ieradās Cēsīs, partijas komitejā, lai notiktu sarunas par darbu, mani uzaicināja būt klāt, un es dzirdēju kā jaunie – Dūklavs, Dilba, Vilks un Micāns – apņēmās vadīt “Piebalgu”, ieņemot priekšsēdētāja, agronoma, inženiera un partijas sekretāra amatus. Viņi Piebalgā arī rādīja, ko spēj! Skaidrs, ka es avīzē par viņiem rakstīju pozitīvi – četri jauni, izglītoti cilvēki ar gaišām domām un cēliem mērķiem. To pārtvēra visā republikā, šī ideja par grožu došanu jaunajiem kļuva populāra. Pēc tam Latvijā tapa tā slavenā dokumentālā filma “Četri meklē miljonu”. Viņu ideja – atrast kolhozam naudas āderi ar ražošanu un izveidot ražotni “Piebalgas alus” – taču lieliski attaisnojās. Arī par to esmu rakstījis. Citas kolektīvās saimniecības sekoja – “Sarkanajā Karogā” tapa dārzniecība un putnu ferma, “Alauksts” uzbūvēja gaļas cehu, “Gaujaslīči” audzēja šķirnes telītes, un es rakstīju, kā tās sūta uz Kazahstānu.”
Viļa žurnālista laiks bija ar roku rakstīšanas “gadsimts”. Līdzās strādāja mašīnrakstītāja un burtliči. Ātrumu, kā tagad strādā preses žurnālisti, Vilis nebeidz vien apbrīnot: “”Druvā” lasu, ka vakardienas notikums jau šodienas avīzē. Mūsu laikos tā nevarēja. Fotogrāfiju ceļš vien līdz iespiešanai avīzē bija ļoti garš – pusi nedēļas,” komentē Vilis.
“Brīvā laikā no žurnālista darba gāju uz kino, uz kultūras nama pasākumiem. Pats jau nedejoju un dziedāt nevaru, bet skatītājs biju,” par sevi paironizē deviņdesmitgadnieks, arvien apliecinot nezaudēto humora izjūtu. “Uz dzīvi jāskatās dzīvīgi, ja tā var teikt. Nav nekādas jēgas nolaist tvaiku. Katrai lietai ir divas puses, un es vienmēr cenšos skatīties uz gaišo. Tumšā puse pati pienāks. Tā nav jāgaida, bet gaišo pusi ir vērts paspilgtināt ar ironiju un smaidu,” to visiem saka garā stiprs cilvēks, kurš, gaidot savu deviņdesmitgadi, pēdējā laikā bijis spiests pārdzīvot smagus dzīves pavērsienus, bet palicis dzīves nesalauzts.
Komentāri