Atjaunotajā Rožu laukumā Cēsīs notika pirmais Ziemassvētku tirdziņš.
Organizatori Agate Kreicberga un Dzintars Sprīvulis (SIA “Noderīgas lietas”) pastāstīja, ka bijuši pieteikušies 29 tirgotāji, no kuriem ieradušies 24. Cēsu pārstāvji bijuši pieci. Tālākie tirgotāji ceļu mērojuši no Rēzeknes.
No rīta tirgus apmeklētājus izklaidēja Rutas Paulsones veidotais uzvedums “Ziemassvētku jampadracis”, kurā piedalījās vidējās paaudzes deju kolektīvs “Saulgrieži” un senioru deju kolektīvs “Dzirnas”, kā arī Drabešu sākumskolas 1.-2. klašu deju kolektīvs “Pipariņi”, priekšnesumus sniedza arī tautas deju ansamblis “Raitais solis” un Cēsu Valsts ģimnāzijas jauniešu tautas
deju kolektīvs “Kande”. Uzstājās senioru koris “Ābele” un jauktais koris “Wenden”. Ar jaunākajiem tirdziņa apmeklētājiem rotaļājās jautrais Rūķis (Indra Kumsāre), piedāvājot pikoties ar paša līdzatnestām pikām, kā arī aicinot piedalīties karuselī – pieķerties krāsainām lentēm un iet viņam apkārt.
Iespējas iegādāties Ziemassvētku dāvanas vai kādu īpašu gardumu un kārumu bija visplašākās – sākot no piparkūkām un āboliem līdz pinumiem, siltām segām, vestēm un čībām. Medu un vaska sveces piedāvāja tirgotāji, kas ieradušies no Limbažiem. Pie Siguldas pagasta z/s „Pīlādži” tirgotajiem āboliem, šķiet, rinda bija vislielākā. No Skrīveriem atceļojis mājas siers, diezgan dārgs (pusritulis maksāja 8 latus), bet labi pirkts. Piesaistīja uzraksts „Igaunijas delikateses”, un tās izrādījās žāvētas desas no mežacūkas vai aļņa gaļas. Piparkūkas piedāvāja divi tirgotāji. Piparkūku mājiņu (maksāja trīs līdz četrus latus) un dzērveņu pārdevēja no Siguldas atzina, ka tirgus vieta
esot dārga un tāpēc viņi nemaz nevarētu atļauties tirgoties, ja tirdziņš būtu katru dienu, līdz pat Ziemassvētkiem. Pircējs Ainārs bija iegādājies piparkūku māju. „Nesīšu savai (vismaz es tā ceru, ka nekas nav mainījies) meitenei. Jā, jā, gribu pielabināties. Piektdienas vakaru biju solījis pavadīt kopā ar viņu, bet, nu, aizkavējos ar kolēģiem… līdz rītam,” viņš atzinās.
Daudz cilvēku pulcējās arī pie pārdevējiem, kas piedāvāja apgleznotas stikla krūzītes ar dažādiem uzrakstiem. „Sīcim”, „Fanātam”, „Ome rullē”, „Māsai kazai” un citi veltījumi piecu latu vērtībā gaidīja un arī atrada savus pircējus. Tādu cilvēku, kas nopirktu trīs krūzītes ar uzrakstu „Tev vienīgajai”, nevarēju sagaidīt, tāpēc uzrunāju vecmāmiņu, kas pirka krūzīti „Manai saulītei”. Ilga Vilciņa vēstīja :”Esmu kopā ar mazmeitiņu. Mums te patīk. Nopirku viņai balonu, šo krūzīti, medutiņu, ābolus, piparkūku. Dāvanas? Mēs rados norunājām, ka šogad neko nedāvināsim viens otram, tikai dāvināšanai bērniem sametīsim naudiņu konfekšu tūtām un
mandarīniem. Pulcēsimies visi kopā pie otras vecmāmiņas, esam liela ģimene. Nu neko vairāk nevar atļauties – lētākā dāvaniņa kādus piecus, mazākais, trīs latus maksā,
un es nevaru tā apdāvināt divdesmit radus un viņu bērnus. Skumji, protams, jo, lai vai kā, Ziemassvētki ir arī dāvināšanas un dāvanu saņemšanas prieks. Kas un kāpēc mums to atņēma, nezināt?”
Keramikas izstrādājumus piedāvāja cēsnieki – SIA „Valdars” Keramikas ceplis”. Tehnoloģe Gunta Balode pastāstīja, ka no viņu ražojumiem labi pērk bļodas, dārza figūras iecienījuši darba kolektīvi – apvienojas un uzdāvina savam kolēģim vardi, suni vai kaķi. „Cēsnieki mūsu
preces netirgo, tikai mēs paši veikaliņā pie ražotnes. „Rimi” 30 veikali ņēma no mums izstrādājumus, bet nu palika tikai 10. Viņi pārgāju-ši uz lētajām ķīniešu precēm. Izejvielas iepērkam no Lietuvas – arī cēlušās cenas. Viegli nav. Jaunieši nemācās par keramiķiem. Ne jau katram arī ir tādas dotības,” atzina Gunta Balode.
Katrs varēja no piedāvātajām precēm mēģināt atrast ko tieši sev interesantu – sedziņas, galdautus, auduma somas, koka karotes un citus virtuves piederumus, bižutēriju – krellītes, aproces, piespraudes, auskarus, Latvijā ražotas ādas somas no „Ādas galantērijas”, cepures, makus, dāvanu maisiņus, spēles no „Galda spēļu fabrikas”. „Vai, kā sapirkos,” dzirdēju kādas tirgus apmeklētājas teikto paziņai un uzrunāju viņu. „Jā, nopirku to, ko varbūt nemaz nepirktu, pareizāk sakot, nekur citur to nebūtu pamanījusi – piemēram, Skrīveru sieru un galda spēles. Bet vienalga vēl nodomāju pie sevis, varēja te būt apsveikuma kartītes, nu tādas – skaistas, ar spīdumu appūstas, vienā eksemplārā, kā arī Adventes vainagi, skaistas sveces un…žāvētas zivtiņas. Būtu sapirkusies vēl vairāk,” viņa pauda. Savukārt Ilze Bērziņa sacīja: „Ja godīgi, tad es nemaz nebiju pamanījusi ziņu par tirdziņu. Devos uz pastu abonēt, un nu nonācu arī tirdziņā. Apskatīju visu, bet nopirku tikai vienu krāsainu šallīti, lai ir kāds akcents pelēkajā laikā. Nevaru tērēt neplānoti. Dāvaniņas man jau vasarā sapirktas, tādi sīkumi vien, un varētu teikt, ka šallīti es pasniedzu dāvanā sev. Gribētos arī somiņu, bet neatļāvos. Nezinu, kā būs ar avansu pirms Ziemassvētkiem. Ja arī būs, tad ne tik liels, kā vajadzētu.”
Visplašāk un visērtāk – uz kāpnītēm laukuma stūrī savus ražojumus bija izvietojis pinumu amata meistars Pēteris Tutāns no Rīgas. „Pērk malkas grozus, sīpolu grozus. Nopirktu veļas grozu – būtu pavisam jauki. Dažas kundzes teica, ka ies uz bankomātu pēc naudas, bet vēl nav atnākušas. Laikam bankomātā naudiņa beigusies – daudz pircēju. Klājas mums diezgan labi, bieži vien nevaram visu paspēt, nākamnedēļ pat vajag uztaisīt 30 lielus grozus. Man šķiet, ka agrāk bija vairāk jūsu pašu – Cēsu pinēju. Pircēji teica, ka man dārgi, vietējiem esot lētāk. Tagad vairs tā nesaka, laikam to vietējo nav,” viņš dalījās savos novērojumos.
Vēsturnieki apgalvo, ka pirmais Ziemassvētku tirdziņš noticis Drēzdenē, Vācijā, 1434. gadā. Atjaunotais Rožu laukums savu tirdziņu vēsturi iesāka rakstīt 2008.gada 13.decembrī. Otrs Ziemassvētku tirdziņš Rožu laukumā notiks 23.decembrī, kad varēšot iegādāties ekoloģiskās pārtikas izstrādājumus.
Komentāri