Mārtiņam Šteinam</b> ir tikai 16 gadu, bet puisis otro gadu pēc kārtas iejūtas labestīgā un gaišā Ziemassvētku vecīša tēlā. Pats atzīst, ka nemaz tik viegli nav no vienkārša Mārtiņa pārtapt par vecīti. „Druva” jauko Ziemassvētku vecīti sastapa pie Nītaures pansionāta, kur viņš jau bija paspējis izdalīt pirmās šī gada dāvanas.
„Ierasti Ziemassvētku vecītis saistās ar dāvanām. Un es tās nesu, iejūtos laba drauga lomā un radu citiem svētkus. Domāju, nav liela atšķirība, vai stājies bērnu, pieaugušo, vai vecu cilvēku priekšā. Katrs no viņiem tic brīnumam un kaut kādas emocijas piedzīvo. Esmu arī jutis, ka bērni no manis nobīstas, bet šādiem gadījumiem man kabatā ir pa konfektei. Ar bērniem runāt ir īpaši jauki, jo lielākoties visi ir iemācījušies pantiņus vai dziesmas, ko vecītim deklamēt. Un tas ir vienkārši fantastiski, ka varu būt tas, kuru bērni visu gadu gaida atnākam,” saka Mārtiņš un atklāj, ka pats ilgi ticējis Salavecītim. Apmēram līdz kādiem 12 gadiem.
Mārtiņš saka – Ziemassvētku vecītim noteikti dāvanu maisā jābūt arī žagaram. Un atminas, kā pats uz kādiem Ziemassvētkiem līdz ar dāvanām izpelnījies žagarus.
„Dzīvoklī bija skapis ar stikla durvīm, kurās mēs ar māsu mēdzām karāties. Tas beidzās ar to, ka durvis izlūza un saplīsa. Jā, toreiz vecītis žagarus man atnesa,” smejot atminas Mārtiņš un stāsta, ka arī viņam Ziemassvētki ir īpašs laiks. Turklāt ar savām tradīcijām.
„Mums mājās jau trīs nedēļas pirms Ziemassvētkiem tiek piekārtas zeķes, kurās rūķi ik pa laikam ieber ko gardu. Gandarījums, ka manām mazajām māsām arī šis laiks ir prieka un pārsteigumu pilns. Vien jācer, ka man ilgāk izdosies panākt to, lai viņas neatklāj īpašo noslēpumu par Ziemassvētku vecīti,” teic Mārtiņš un saka, ka vecīša amatā vēl ir daudz kā, uz ko tiekties.
„Domāju, ka vecīša gars manī jau ir. Gribētos ar laiku iegādāties skaistu tērpu ar greznām maliņām, lai gan man, gan pārējiem būtu prieks redzēt tādu vecīti,” atklāj Mārtiņš.
Vaicāts par dāvanām un to, ka mūsdienās tik ļoti viss tiek materializēts, Mārtiņš saka: „Kad biju mazs, man noteikti svarīgākais nebija dāvanas. Man bija svarīgi Ziemassvētku vecītim nodeklamēt dzejolīti, kuru esmu iemācījies, un pasēdēt viņam uz celīša. Jā, iespējams, ka mūsdienās tā arī ir, ka dāvanas nereti ir pats svarīgākais. Bet galvenais ir radīt Ziemassvētku garu.”
Bez šī īpašā pienākuma Mārtiņš Nītaures vidusskolā ir arī skolēnu prezidents.
„Cenšos skolēnus mudināt darboties. Arī pats aktīvi iesaistos skolas dzīves veidošanā. Daudz esmu rakstījis vēstules dažādiem Latvijā pazīstamiem uzņēmumiem un lūdzis atbalstīt ar balvām skolas pasākumus. Ne pagasta pašvaldībai, ne skolai nav lieku līdzekļu, tādēļ meklēju sponsorus citviet. Un jāsaka – vairāki uzņēmēji atsaukušies uz manām vēstulēm – „Valmieras piens” ar saldējumiem, „Cēsu alus” ar limonādēm, „LMT” ar dažādiem suvenīriem un o-kartēm, „Laima” ar šokolādēm un vēl, un vēl. Jā, kādreiz ir nācies dzirdēt tādus kā pārmetumus, ka tā rīkojos. Bet uzskatu, ja neviens neko nedarīs, nekas arī nenotiks,” saka Mārtiņš un stāsta, ka dzīvē vēlas sasniegt daudz – iegūt labu izglītību, iekārtoties labā amatā un veltīt laiku arī tam, lai palīdzētu cilvēkiem.
Komentāri