Cēsnieki, “Rotari” kluba biedri, pirmdien norunāto tikšanos sāka ar klusuma brīdi, pieminot piektdien terora aktu laikā Parīzē bojā gājušos. Šajā piemiņas brīdī piedalījās arī kolēģi no “Rotari” kluba Zviedrijā – Monika Mengtsone un Jānis Andersons.
“Arī sestdienās ceļos agri un dienu sāku, pārskatot jaunākās zi-ņas. Tad arī uzzināju par Parīzē notikušajiem uzbrukumiem,” “Druvai” sacīja pašvaldības uzņēmuma “Vinda” vadītājs Varis Ādamsons. Viņš, izlasījis, cik liela mēroga uzbrukumi bijuši, uzreiz iedomājies par savu kolēģi, kura tieši nedēļas nogalē ar ģimenes locekļiem atradusies Parīzē. “Sešos un astoņās minūtēs nosūtīju īsziņu ar vaicājumu, vai viņi ir drošībā, un no rīta astoņos un septiņās minūtēs saņēmu atbildes īsziņu, ka ar viņiem viss kārtībā, un piebildi: “Ceru, ka ar mums nekas šausmīgs nenotiks.”
Cēsu “Rotari” kluba biedrs Varis Ādamsons, lūgts dalīties pārdomās, kādus secinājumus no visa notikušā var izdarīt, sacīja: “Esmu konservatīvs cilvēks un jau pietiekami vecs, kurš nav pieradis pie tā, ka veido tautu sajaukumus. Es piekrītu profesora Leona Teivāna nupat sacītajam – dažādu tautu kultūras nevajag jaukt. Diemžēl arī Eiropas Savienībā šī tautu kultūru sajaukšana notiek. Laikā kopš 1994. gada, kad pirmo reizi biju Rietumeiropā, līdz šodienai redzu daļu no tām problēmām, ar ko spiestas samierināties valstis, kurās jau ir kultūru sajaukšanās. Kā, piemēram, ir izmainījies viesnīcu bizness. Pamazām izzudusi tā apkalpošanas kultūra, kas bija, jo liela daļa apkalpojošā personāla vairs nav paši eiropieši, bet cilvēki ar citu reģionu kultūras izpausmēm.”
Latvietis no Zviedrijas, uzņēmējs Jānis Andersons par pārdomām sestdienas rītā: “Atceros, kā es pārdzīvoju par tūkstošiem cilvēku bojā eju, kad teroristi sagrāva Dvīņu torņus Ņujorkā. Šajā pilsētā daudzkārt būts, braukts arī tornī. Toreiz man šķita, ka viss notiek tepat – blakus Eiropai. Tagad ir Parīze ar visu, kas tajā notika. Notikušo jau spēju pieņemt ar vēsāku prātu, analizēt.”
Piedzīvotais Parīzē
Cēsniece Dzintra Cimbule ar ģimenes locekļiem nedēļas nogalē tikās Parīzē, bet nu ir atgriezusies mājās. Sarunā ar “Druvu” viņa neslēpa, ka piektdien nācies piedzīvot neizpratnes un pēc tam reāli draudošu briesmu sajūtas.
Nevienam no ģimenes nekas nav noticis, bet neziņa, kas sākusies līdz ar ātrajām mašīnām, lielā skaitā braucot gar viesnīcu, kā arī cilvēka gaidīšana, kuram no pienākošo zvanu daudzuma metro izslēdzies tālrunis, skārusi arī Cimbuļu ģimeni.
“Mēs atradāmies notikumiem tuvā rajonā,” stāsta Dzintra Cimbule. “Bijām ļoti uztraukušies, zinot, ka mūsu gaidītais cilvēks atrodas metro līnijā, kura iet tieši cauri terora aktu vietām. Ar stundas nokavēšanos gaidītais cilvēks bija klāt. Nākamajam rītam mums bija nopirktas biļetes uz Luvru. Sekojām ziņām televīzijā un tā uzzinājām, ka ir izziņots ārkārtas stāvoklis. No rīta aizbraucām uz pilsētas centru, bet visas sabiedriskās iestādes bija slēgtas. Luvrā no sākuma vēl laida iekšā, bet pēc stundas visus no turienes evakuēja. Pašā pilsētā bija droši, jo visur – arī iepirkumu centros – patrulēja policija un armija. Visiem, kas gāja iepirkties, pārbaudīja somas. Redzējām arī, kā brauc policijas mašīnas uz aizturēšanām. Ielas tajos posmos tika nobloķētas. Acīmredzot tur veica attiecīgas operācijas. Pašu iedzīvotāju un tūristu ielās bija maz. Visi baidījās. Svētdien parkos cilvēku jau bija vairāk, bet visur runāja par to, kas noticis piektdienā. Sabiedriskās iestādes bija slēgtas, arī baznīcas. Karogi visur bija nolaisti pusmastā. Cilvēki sēroja, varēja just, ka valda lielas bēdas. Mājup atbraucām kā plānojām, jo lidostā darbs netika traucēts, tikai lielāka drošības kontrole.”
Dzintra Cimbule novērtē mūsdienu sazināšanās iespējas. Radi un draugi uz Parīzi sūtījuši īsziņas un pretī saņēmuši atbildi, ka ar cēsniekiem viss kārtībā, viņi nav iekļuvuši traģiskajos notikumos.
Komentāri