Pagājušajā nedēļā “Druvas” redakcijā viesojās Vidzemes reģionālās Valsts darba inspekcijas (VDI) Cēsu sektora vadītāja Sintija Jaunākā un vecākais valsts darba inspektors Juris Suseklis.
– Vai tas, ka daudzviet rajonā no darba tiek atlaisti cilvēki, atspoguļojas arī VDI ikdienā?
S. Jaunākā: – Jā, to izjūtam. Daudzi atlaistie darbinieki nāk un prasa, kas viņiem no darba devēja pienākas – vai atlaišanas pabalsts, vai kompensācija par neizmantotu atvaļinājumu. Par atlaišanas procedūru jautā mazāk, jo darba devēji tajā cenšas ievērot visas prasības. To nojaušam arī tāpēc, ka daudzi darba devēji lūdz mums konsultācijas.
– Kādi ir aktuālākie darba likumdošanas un darba aizsardzības pārkāpumi?
S. Jaunākā: – Nodarbināšana bez darba līguma, algas neizmaksāšana darbinieka atlaišanas dienā, darba aizsardzības jomā tā noteikti būtu darba vides iekšējās uzraudzības neveikšana.
– Kā var cīnīties ar nelegālo nodarbinātību? Tai ir tendence pieaugt.
S. Jaunākā: – Tā noteikti ir valstiska problēma. Un noteikti nebūs viena formula, kas noteiks, kā apkarot nelegālo nodarbinātību. Viens no pasākumiem ir pašu darba ņēmēju attieksme. Ja cilvēks ir kategoriski pret to, lai strādātu bez darba līguma, tad neviens viņu nevarēs piespiest to darīt.
J. Suseklis: – Nedomāju, ka nelegālā nodarbinātība tuvākajā laikā samazināsies. Jo uzņēmums atrodas tālākā rajona nomalē, jo vairāk vadītājs domā, ka pie viņa noteikti neviens neatbrauks. Skaidrs, ja cilvēkam būs kaut mazākā iespēja piepelnīties, viņš pie mums nenāks un neziņos, ka kāds uzņēmējs viņu nodarbina nelegāli. Taču nepārtraukti darbojas anonīmais telefons, pa kuru ik pa laikam saņemam ziņas, kur notiek celtniecība, mežizstrāde un daudz kas cits, kur nodarbina nelegālus strādniekus. Taču jāuzsver, ka darbs ar līgumu ir sociālā drošība jeb garants pašam darbiniekam. Protams, reti kurš šajos sociāli un ekonomiski grūtajos laikos domā par nodokļiem vai darba traumām. Galvenais ir nopelnīt simts latiņu. Un to nevar pārmest. Kas nodarbinātos Latvijā vispār aizstāv? Arodbiedrības. Cik tādu ir? Kur parasts bodes cilvēks var aiziet? Ārzemēs darba līgumu, stājoties darba attiecībās, strādājošam sastāda arodbiedrības jurists. Mums nav organizācijas, kur nodarbinātie varētu meklēt palīdzību. Cilvēks par savām tiesībām cīnās vienatnē.
– Vai prasība – strādājošo apliecības būvniecībā un darbinieku saraksts katrā būvobjektā – sevi ir attaisnojusi?
J. Suseklis: – Protams. Tas palīdz cīnīties ar nelegālo nodarbinātību. Tagad nodarbināto apliecībām jābūt arī firmām, kas strādā meža darbos.
– Ja man ir traktors, bet kaimiņam mežs, vai drīkstu viņam izvest kokus, par to saņemot samaksu?
S. Jaunākā: – Aizliegts, protams, tas nav, bet pirms tam ir jānodibina darba tiesiskās attiecības. Tas būtu jebkāds civiltiesisks līgums vai vienošanās.
– Vai tiešām nedrīkst vairs kaimiņam iet palīgā uz kartupeļu talkām?
S. Jaunākā: – Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevar. Katra situācija tiek atsevišķi izvērtēta. Ir vairāki apstākļi, kas noteiks, vai palīdzēšana kaimiņam būs darba tiesiskās attiecības vai ne. Vienotu formulu pateikt nevar. Nekad nebūs divu identisku gadījumu.
J. Suseklis: – Piemēram, iedomājieties- braucam garām kartupeļu laukam, kurā ir 20 vadziņas, visi kaimiņi sanākuši un lasa kartupeļus. Bet tajā pašā laikā braucam garām 20 hektāru lielam laukam, kur talcinieki cītīgi kartupeļus lasa jau otro dienu. Vai var likt vienlīdzības zīmi? Nevar. Mums katra konkrēta situācija ir jāizvērtē, pirms mēs sniedzam kādu atbildi.
– Šajos ekonomiski un finansiāli grūtajos laikos ikviens uzņēmējs vairāk būtu jāatbalsta, nevis jāizputina, uzliekot bargus sodus.
J. Suseklis: – Šo jautājumu var traktēt arī citādi- kāpēc uzņēmējs necenšas sakārtot visus nepieciešamos dokumentus. Ir prasības, kuras katram darba devējam savā uzņēmumā vienkārši jāizpilda. Mums lietvedībā pašlaik ir divi smagi nelaimes gadījumi. Redzams, ka katra neizdarītā un neizpildītā normatīvā akta prasība darba devējam atgriežas ar ļoti lielu bumeranga efektu, negatīvām sekām. Parasti domājam – ar mums jau tas nenotiks. Bet diemžēl notiek gan. Kas attiecas uz bargajiem sodiem, mums ir tiesības izvērtēt, kādu sodu uzlikt – 100 vai 750, 1000 vai 2000 latu. Turklāt nekad necenšamies jau pirmo reizi uzņēmēju sodīt ar visbargāko sodu. Liekam minimālo, ja gada laikā ir atkārtoti pārkāpumi, sods, protams, ir lielāks. Turklāt sodu sakarā varētu runāt arī par darba devēju attieksmi. Šajā gadā esmu izdevis simts rīkojumu, kuros darba devējiem prasīts novērst dažādas nepilnības trīs mēnešu laikā. Ja no simts uzņēmējiem, kas saņēmuši Valsts darba inspekcijas rīkojumus, 40 nemaz nav atbildējuši, tad par ko runājam?
S. Jaunākā: – Jebkurā gadījumā, dibinot uzņēmumu, jāievēro kārtība un likumi. No sodiem var izvairīties, izpildot visas likumdošanā noteiktās prasības.
– Vai prasības nav pārāk drakoniskas un nereti nevajadzīgas?
S. Jaunākā: – Vai noslēgt darba līgumu ir drakoniska prasība? Vai izstrādāt instrukcijas un tās izskaidrot darbiniekiem ir drakoniska prasība? Varu komentēt tikai darba aizsardzības uzraugāmos jautājumus. Uzskatu, ka nav nekādu drakonisku prasību. Kāpēc ir uzņēmumi, kas tās var izpildīt?
J. Suseklis: – Visbiežāk jau tik uzņēmēji bļauj, ka tūliņ būs uzņēmums jāslēdz ciet, ka nu viss pagalam. Bet varbūt vienkārši vajag mainīt attieksmi.
– Iepriekš daudz ir runāts par individuālās aizsardzības līdzekļu nelietošanu. Visbiežāk ķiveres, austiņas stāv pakārtas līdzās uz nagliņas. Vai šajā situācijā kas mainījies?
J. Suseklis: – Runājot par individuālās aizsardzības līdzekļu lietošanu, jāsaka tā – mēs vairs nepāraudzināsim cilvēkus, kuriem ir četrdesmit, piecdesmit gadu. Mums jādara viss iespējamais, lai jaunais cilvēks, kurš ienāk darba tirgū pēc profesionālās izglītības iestāžu absolvēšanas, saprastu, kāpēc tās austiņas, ķivere vai aizsargbrilles ir jālieto. Tieši jaunā paaudze ir tā, kas mums jāizglīto un jāpasargā. Un liela nozīme ir arī darba devējam, kurš rāda priekšzīmi, kurš, pirms ieiet cehā, uzliek austiņas vai, pirms apmeklē būvobjektu, uzliek ķiveri. Strādnieki to noteikti ievēros.
– Vai daudzi zvana VDI uz anonīmo telefona numuru?
J. Suseklis: – Zvana. Turklāt gribu uzsvērt, ka ikviens darbinieks vai cilvēks, kurš mums zvana, paliek anonīms.
– VDI strādā darba devēju vai darba ņēmēju interesēs?
S. Jaunākā: – Mēs strādājam likuma interesēs.
J. Suseklis: – Konsultējam gan nodarbinātos, gan darba devējus. Noteikti neesam tie, kas aizstāvēs tikai vienas vai otras puses intereses.
– Vai strādājošo vidū aktualitāte ir izdegšanas sindroms?
J. Suseklis: – Psihoemocionālie riska faktori noteikti ir aktuāli. Taču šo riska faktoru var noteikt tikai, veicot nodarbināto aptauju.
S. Jaunākā: – Par šo lietu daudz runā, bet es personīgi ar to saskārusies neesmu. Drīzāk ar mobingu, bosingu, kas izpaužas kā psiholoģiskais terors darbā. Kad darbinieki nicinoši izturas pret darba devēju vai otrādi- kāds no darbiniekiem kolektīvā tiek pazemots, nicināts. Tā ir psiholoģiski emocionālā vardarbība.
– Kādas pārdomas un secinājumi radušies pēc šī mēneša reida pa pilsētas klubiem?
J. Suseklis: – Pieļauju, ka šo iestāžu vadītāji bija pārsteigti, ka pie viņiem iegriezās VDI. Iespējams, līdz šim viņi domāja, ka uz viņiem darba aizsardzība neattiecas. Bet darba likumdošana nosaka, ka naktsklubos jāievēro tās pašas normatīvo aktu prasības, kas jāievēro kādā ražošanas uzņēmumā, veikalā vai kur citur.
S. Jaunākā: – Izbrīnīja, ka par dīdžejiem pilsētas klubos var strādāt jebkurš, kuram ienāk prātā. Un pat ne strādāt, bet izklaidēties. Jo, kā „Vidzemniekā” un „Sarunās” mums skaidroja dīdžeji, viņiem neviens
par to nemaksājot. Turklāt nelegālā nodarbinātība noteikti ir aktuāla arī šādos uzņēmumos. Arī televīzijā parādījās sižets par bāru „Sarunas”, kur strādājošie tika nodarbināti bez darba līgumiem.
– Ik mēnesi uzņēmumos konstatē darba traumas. Šinī mēnesī divas darbā gūtās traumas ir īpaši smagas. Par ko tas liecina?
J. Suseklis: – Ko domā cilvēks, kurš kartupeļu kombainam tīra transportierus, iekārtas neapturot? Viņš domā – būs ātrāk, fiksāk, turklāt jau daudzus gadus viņš tā dara. Bet tas ir ārprāts! Nereti strādājošiem ir ļoti liela pašpārliecinātība par saviem spēkiem. Bet fakts ir tāds, ka nelaimes gadījumos visbiežāk cieš gan strādājošie ar stāžu līdz vienam gadam, kuri vēl nav ieguvuši iemaņas, gan tie, kuri amatā nostrādājuši divdesmit un vairāk gadu. Tie domā, ka visu prot un māk un nekas nenotiks.
– Tuvākajā laikā tiks pārbaudītas arī mācību iestādes?
J. Suseklis: – Dosimies reidos pa rajona mācību iestādēm. Diemžēl nākas atzīt, ka diezgan bieži arī mācību iestādēs darbinieki gūst darba traumas. Galvenokārt apkopējas, kuras paslīd, nokrīt. Arī skolām ir tādas pašas darba aizsardzības prasības kā citām iestādēm vai uzņēmumiem.
S. Jaunākā: – Bija gadījums, kad skolotāja nokrita no trepēm un guva tiešām smagus veselības traucējumus. Tā ka ikvienā nozarē strādājošajam sevi ir jāsargā.
Komentāri