Varbūt ne visiem zināms, ka Anglijā “Opel” nesauc šādā vārdā, bet gan par “Vauxhall”. Varbūt lieks atgādinājums, bet jāpasaka, ka Lielbritānijā auto brauc pa ceļa kreiso pusi, tāpēc arī mašīnām stūre ir otrā pusē. Kad šāds “Vauxhall” nonāk Eiropā, auto tiek pārbūvēts atbilstoši labās ceļa puses prasībām, pārtopot par tik zināmo “Opel”. Jo modeļu nosaukumi abiem zīmoliem vienādi, “Vectra” arī Anglijā ir “Vectra”.
Ar šādu angļu opeli brauc arī cēsnieks Mārtiņš Precenieks, kurš stāsta, ka Cēsīs viņam esot zināmi apmēram pieci šādi pārbūvētie “Vauxhall”. Par Mārtiņa un auto satikšanos var teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skata.
“Kad šo mašīnu pirmo reizi ieraudzīju, tā bija pa pusei izjaukta, jo tika pārbūvēta Eiropas prasībām. Kāds cits, redzot šādu izjauktu mašīnu, varbūt nodomātu, ka tā nav pat ievērības cienīga, bet es, tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, tā ir manējā. Jau nākamā dienā gāju kārtot kredītu. Bija tirgotavā arī citas mašīnas, taču man iekrita sirdī tieši šī,” atceras M. Precenieks.
Ar rezerves daļām neesot problēmu, jo tā pati “Opel Vectra” jau vien ir, pat transporta līdzekļa reģistrācijas apliecībā tā rakstīts. Brauc jebkurā servisā, saki, ka vajag detaļas attiecīgā gada “Vectra”, un visu var nopirkt. No ārpuses “Opel” no “Vauxhall” atšķiras tikai pēc priekšējā režģa, varbūt tāpēc ne vienmēr tajā tiek pazīts opelītis. M. Precenieks stāsta, ka mašīnu bieži jaucot ar “Škodu”: “Ne reizi vien gadījies, ka kāds prasa, kas tas par auto, es atbildu, ka opelis, bet man netic. Domā, ka ākstos. Laikam jau tā svešā “Vauxhall” zīme sajauc galvu.”
Mārtiņš stāsta, ka viņam svarīgi mašīnā labi justies: “Esmu sēdējis arī citās “Vectra”, bet tur tik labi nejūtos kā savējā. Man patīk, lai viss, kas acu priekšā, būtu tīrs, tāpēc regulāri cenšos vismaz priekšējo paneli turēt bez putekļiem. Kad pārvaru slinkumu un ir brīvāks laiks, kārtīgi iztīru, izpucēju salonu no augšas
līdz apakšai, un tad kādas dienas gandrīz vai zeķītēs kāpju iekšā.”
Mārtiņš ir uzņēmuma “CATA” autobusa šoferis. Jautāju, vai viegli pārsēsties no lielā autobusa vieglajā automašīnā.
“Tagad esmu ar to jau apradis, bet sākums bija grūts. Ikreiz, kad iesēdos savā mašīnā, bija sajūta, ka dibens velkas pa zemi, jo autobusā man kājas apmēram tur, kur vieglajā mašīnā galva. Turklāt spoguļos meklēju padsmit metrus aiz mašīnas, ko nezin kāpēc neredzēju. Un vēl bija sajūta, it kā sēdētu formulā. Stūrīte tāda maza, uzrāviens pamatīgs un vienmēr sajūsma, kā tā mašīna iet! Grūti arī, ka mašīnai garāks purns, jo autobuss beidzas tūlīt aiz paneļa. Vieglajam kāds metrs, pusotrs vēl uz priekšu. Tad jāuzmanās, lai pie koka neapstātos līdz ar paneli,” smejot saka M. Precenieks.
Jautāts, vai arī nākamā mašīna būs no “Opel” dzimtas, viņš atzīst, ka labprāt paliktu tai uzticīgs, jo šī marka pilnībā apmierinot.
“Esmu braucis ar dažādām mašīnām, tostarp, “BMW”, pat samērā jaunu S klases “Mercedes”, varu salīdzināt. Jā, opelim salonā dzirdams nedaudz skaļāks dzinēja troksnis nekā dārgākām mašīnām, bet, ja šīs dārgākās mašīnas remontam man jāņem kredīts, labāk izvēlos skaļāku, bet lētāku versiju,” atzīst M. Precenieks.
Komentāri