Elzai Kalnietei 14. novembrī būs 87 gadi. Straupē dzimusi un augusi. Te arī teju visu mūžu nostrādājusi. Jau sesto gadu viņa mitinās sociālās aprūpes centrā. Pa istabiņas logu skats uz pagastmāju, kā pati smej, varot kontrolēt, kad pagastvecis nāk uz darbu, kāds kurš no balles iet mājās. “Mani vecāki vienmēr bijuši kalpi. No 14 gadu vecuma sāku strādāt. Biju kalpone pie zobārstes. Dzīvoju šajā pašā istabā, kur tagad
kaimiņienei gulta, tur mana stāvēja,” stāsta Elza un ar lepnumu piebilst, ka beigusi Līgatnes pamatskolu, tad mācījusies vidusskolā, par kuru nebijis jāmaksā, jo bijusi čakla skolniece, vēl zinības ieguvusi arī mājsaimniecības skolā.
Elza strādājusi gan par telefonisti, gan pastā, gan Krimuldā sanatorijā, gan ēdnīcā.
“Vislaimīgākie gadi bija, kad nebiju precējusies, biju bezbēdīga, bez bēdām. Tas bija laiks, kad krievs gāja ārā, vācietis nāca iekšā, tad atkal vācieti padzina. Visas varas esmu pārdzīvojusi,” saka Elza un uzsver, ka pirmās Latvijas laikā cilvēki bijuši sirsnīgāki, viens pie otra vairāk gājuši, tādu iedzeršanu nebijis. “Par vācieti arī varu teikt labu, kārtība un disciplīna bija stingrāka,” stāsta straupiete. Viņa gan vācu, gan pirmajos pēckara gados strādāja telefona centrālē. Tas tajā laikā bija stratēģisks objekts.
“Kad 1949. gadā bija izsūtīšanas, divas diennaktis pēc kārtas mājā netiku, bija jāstrādā. Mani apsargāja drošībnieks. Sargs arī stāvēja pie tualetes durvīm. Laikam jau dikti baidījās, ka tik es kādam nepiezvanu un kaut ko nepastāstu. Cik nu vien ātri varēju, centos zvanītājus savienot, speciāli jau nekavējos. Straupē bija tāds partorgs Cirītis. Šis piezvana un vēl pikts saka: “Vai zināt, kas zvana? Te Cirītis.” Es biju diezgan bezkaunīga. Tad arī atbildēju: “Man vienalga – cirītis vai zāģītis. Gaidiet!”,” atmiņās kavējas 86 gadus vecā kundze un piebilst, ka vācu laikā gan centrāli neviens neuzmanījis. “Tad viss ātri mainījās, cik ātri vācietis bija ārā, tik žigli krievs iekšā. Sākās padomju laiks, un tas nemaz tik slikts nebija, vismaz katram bija darbs.
Tagad nav. Un tas ir vistrakākais, kas vien var būt. Latvijas laikā, lai bija grūtāki apstākļi, bet bija labi. Saimnieki, pie kuriem tēvs un māte strādāja, bija labi, pie daža vairāk nekā desmit gadus nokalpoja. Tad vecāki gāja kolhoza darbā, kolhozā gan paši neiestājās,” stāsta Elza.
Vairāk nekā 30 gadus viņa vadījusi deju kolektīvus Plācī, Stalbē un Rozulā. Dejot paticis, pamācījusies kursos un skolojusi citus. “Laukos bija daudz jaunu cilvēku, gribēja iet kopā, dziedāt, dejot. Tagad jau jaunie mūk uz pilsētām, te nav ko darīt,” saka Elza. Viņa uzsver, ka 18. novembris bijuši lielākie svētki. Kā bērns tajos jutusies piederīga. “Varasvīri gāja kopā, dziedāja himnu. Mājās vienmēr kaut ko labāku pagatavoja. Plācī rīkoja lielas balles, lauksaimnieki savu, ugunsdzēsēji savu, saimnieces cepa lielas tortes, cits nesa vistas, cepešus. Vēl tagad acu priekšā, kā lielā zāle līgojās valša taktī, visi dejoja,” atceras Elza Kalniete un klusi piebilst, ka tagad jaunieši dejot nemāk, tikai kratās, nezin kādus netīrumus grib izkratīt. Tie, kuri ejot deju kolektīvos, vismaz mākot valsi. Elzai aizvien labā atmiņā zaļumballes Baukalnā. Ne viņas jaunībā tā pucējušies, kā tagad, ne stiprākus dzērienus dzēruši. “Man dikti sāp, ka skolās nemāca himnu, ir skolēni, kuri tikai plāta muti, nemāk vārdus. Man skolā iemācīja,” uzsver Elza un ar gandarījumu saka, ka dienas īsināšanai ļoti daudz lasa. Lielākoties žurnālus no bibliotēkas, “Druvu” abonējusi un arī kaimiņienes var palasīt.
“Nekur citur negribētu dzīvot, kā tikai Straupē. Tepat Straupes zemē arī palikšu. Vīrs jau 30 gadus gaida…” saka Elza Kalniete.
Komentāri