Mācību centra “BUTS” telpās divas reizes mēnesī māksliniece Patrīcija Brekte tiekas ar tiem, kuri grib iemācīties gleznot. Katrai sestdienai cita tēma, citas sarunas. Sešas dāmas ieklausās, ko saka Patrīcija. Viņa pieiet pie katra molberta, vienai audzēknei dod padomu, kā turēt otu, lai krāsas triepiens būtu treknāks, otrai iesaka visu darīt vieglāk. Nesaspringt.
“Ar mākslu līdz šim nebija nekāda sakara, bet gribējās kaut ko sev. Nodarbība ir tik jauka, krāsas apkārt, var atraisīties. Tā ir atslābināšanās, varu nedomāt ne par ko citu, izrauties no ikdienas ritma,” pastāsta Elita Upe, bet Rita Bukovska atzīst, ka gleznošana ir relaksācija, reizē sevis meklēšana, izziņa, krāsu terapija. “Tas reizē ir darbs ar sevi. Par mākslinieci nedomāju kļūt. Zīmējām Venēciju, iepazīstam arī dažādus māksliniekus, viņu daiļradi. Tas paplašina redzesloku.”
Patrīcija par audzēkņu paveikto ir gandarīta. Dāmas cītīgi izpilda uzdevumus. “Var jau gleznot mājās, bet tas nav tas, kopā interesantāk, un Patrīcija daudz iemāca,” atzīst Ināra Brence.
Vairākas kursu dalībnieces ir Patrīcijas Brektes audzēknes otro gadu. Iesākto gribas turpināt – arī tas apliecina izvēles pareizību. “Mums ir uzgleznota vecā bibliotēkas ēka. Tās jau vēsturiskas gleznas,” ar lepnumu saka Ināra. Ik pa brīdim kāda jaunā gleznotāja palūdz Patrīciju, lai paskatās, vai visu dara pareizi.
“Man patīk arī vērot, kā viņas strādā. Noklāj laukumu, kaut ko uzglezno, atkāpjas, vērtē un smaida, ka izdevies, priecājas. Pieaugušie sevi ielikuši rāmjos, bet, lai gleznotu, vispirms jātiek vaļā no saspringuma. Bērns visu dara brīvi, mums tas jāmācās,” saka māksliniece Patrīcija Brekte.
Gleznotājas piekrīt, ka viņām pietrūkst bērnišķīguma. “Gribas iemācīties skaisti gleznot,” bilst Diāna Vanaga, bet pedagoģe, māksliniece Patrīcija Brekte uzsver: “Tikai jāglezno!”
Komentāri