Bieži dzirdēta atziņa, ja cilvēkam ir kādas prasmes, ja ir kāds sirdsdarbs, viņš ar to var nopelnīt iztiku sev, savai ģimenei. Lai pietiek ne tikai maizei, bet arī sviestam un desai. Tikai vajag sadūšoties un darīt. Bieži vien tālāk par idejām netiekam, jo ieslēdzas latviskā piesardzība, sak, man jau tāpat nesanāks. Atliek tikt tam pāri, pamēģināt un secināt, ka izdodas. Šaubīgajiem acu priekšā vajadzētu nolikt Henrika Ibsena atziņu: “Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji.”
Labs piemērs, ka viss izdodas, ja dara, ir Lauras Dubkovas un Dainas Avotas kopīgi Cēsīs atvērtā darbnīca – salons “L&D adījumi” . Abas ir saimnieciskās darbības veicējas, kuras aizrauj adīšana, viņas savu vaļasprieku pratušas pārveidot kopīgā uzņēmējdarbībā. Satikušās gluži nejauši, sa-pratušas, ka gaumes saskan, un pēc kāda laika nolēmušas darboties kopā. Adītais tirgots dažādos tirdziņos, arī Straupes lauku labumu tirdziņā, caur sociālajiem tīkliem, līdz nobriedusi situācija pēc savas tirdzniecības vietas. Abas stāsta, ka uz to pamudinājuši vairāki apstākļi.
“Mājas apstākļos strādāju jau pāris gadu, arvien vairāk bija dziju, gatavo darbu, bija skaidrs, ka jāsper nākamais solis. Gribējām būt pieejamākas cilvēkiem,” saka Laura Dubkova.
Daina Avota piebilst, ka uz šo soli mudinājuši pircēju jautājumi tirdziņos: “Arvien biežāk prasa, kur jūs var atrast ikdienā, ārpus tirdziņiem? Turklāt sociālajos tīklos cilvēki ierauga mūsu darbus, grib aplūkot, uzlaikot. Kādu pusgadu runājām par savām telpām, kad radās iespēja tikt pie tām, sapratām, ka tas jādara.”
Daina mašīnadīšanu apguvusi pirms pāris gadiem, Laura – pirms gada. Viņas stāsta, ka cilvēki dažkārt domājot, ka ar mašīnu adīt ir vienkārši, ka pašam nav jābūt klāt, visu izdara mašīna. Tas ir pilnīgi aplams iespaids. Kad cilvēki redz, kā notiek adīšana, saprot, ka nepieciešamas zināšanas, laiks. Vispirms jāizgatavo adīšanas karte, lai mašīna spētu konkrētos rakstus noadīt. Tas prasa iemaņas, arī laiku. Vien tad var sākt pašu adīšanas procesu.
Laura norāda, ka viņai beidzot noder pirms 17 gadiem iegūtais zeļļa diploms apģērbu šūšanā un modelēšanā: “Dzīve met dažādus līkumus, bet rezultātā tomēr atgriežos pie tā, kas paticis jaunībā. Tad nāk sapratne, ka ar to var arī nopelnīt.”
Salona – darbnīcas plauktos redzamas šalles, cepures ar šobrīd tik aktuālajām latviskajām zīmēm, arī tradicionālajā adīšanas manierē tapuši cimdi un zeķes. Dūraiņu stends pārsteidz ar krāsu un rakstu bagātību, atklājot tautas rakstu bagāto pūru. Jāmin vēl kāda svarīga nianse, proti, “L&D Adījumi” ir arī darbnīca, jo turpat atrodas adāmmašīnas un abas adītājas visu acu priekšā darina savus darbus. Viņas uzsver, ka tas ļauj būt tuvāk klientam, kurš var redzēt, kā viss top, saprast, ka viss salonā – darbnīcā redzamais pašu rokām darināts.
“Izstāstām cilvēkiem atšķirību starp rokas adījumiem un tiem, kas top ar adāmmašīnu, viņi var arī dabā redzēt, kā top ar mašīnu adīts darbs. Tieši šī komunikācija ļauj attīstīties, saprast, vai darām visu pareizi. Jo var jau saražot, bet jāsaprot, vai tas patiks klientam. Tāpēc uzadām un skatāmies, esam trāpījušas vai ne. Ja nē, jāsaprot, kas nav pareizi, jāuzklausa un nākamreiz jācenšas mainīt,” saka D. Avota.
Tas liek iet līdzi laikam, pieprasījumam, arī gadalaikiem. Ja aukstajos gadalaikos bijušas pieprasītas divreiz apliekamās apaļšalles, tagad, tuvojoties pavasarim, izdomājušas, ka noderīgākas būs vienreiz apliekamās. Pirmkārt, nav tik biezas, otrkārt, ērtāk lietojamas, ja apģērbs ar kapuci. Pie adītājām nāk pasūtīt arī jakas, džemperus. Turpat vispirms tiek noadīts paraudziņš, lai klients redz, kādas krāsas labāk sader kopā, un adītājas neliegs padomu, jo pieredze aug ar katru padarīto darbu.
Laura stāsta, ka etnogrāfiskie raksti atkal nāk modē, cilvēki tiem pievērš lielu uzmanību, viņus interesē, kas cepurē vai šallē ieadīts, ko šīs zīmes nozīmē. Kopš sākās ģeopolitiskā nestabilitāte Eiropā, cilvēki arvien vairāk grib sajust nacionālo piederību.
“Interesanti, ka pircēji raugās, lai pie cepurēm būtu piešūts mazs sarkanbaltsarkanais karodziņš. Ja nav, dažs pat prasa atlaidi. Šajos latviskajos rakstos, zīmēs ir tā informācija un estētiskais baudījums, kas uzrunā ne tikai latviešus, bet arī ārzemniekus. Mācāmies kopā ar klientu, jo mums taču jāzina, ko katra zīme vēsta, jāprot paskaidrot,” norāda L. Dubkova.
Tā kā Cēsis ir tūrisma pilsēta, D. Avota uzskata, ka jāpiedāvā arī latviskais adījums: “No etnogrāfijas gribam parādīt kvalitāti. Ada daudzi, bet svarīgi, lai būtu redzama meistarība. Jāteic, nav viegli atrast augsta līmeņa meistarus. Gribam to latiņu turēt augstu, tāpēc arī pašas pret sevi izvirzām augstas prasības. Nedodam sev nekādas atlaides, galvenais ir kvalitāte, ja gribam noturēties šajā nišā.”
Viņas neslēpj, ka divatā darboties vieglāk, jo vienmēr var gadīties brīži, kad nonāc it kā strupceļā. Tad ir otrs, kurš var dot padomu, kā darbu turpināt.
“Sava tirdzniecības vieta dod papildu motivāciju darīt, jo zinām, ka no vietas, kur notiek adīšana, varēsim ienest ko skaistu tirdzniecības zālē. Tas dod gandarījumu,” piebilst Laura.
“L&D Adījumi” ir labs piemērs, kā kopīgā projektā var apvienoties divi saimnieciskās darbības veicēji. Tā ir iespēja mājražotājiem iznākt ārpus mājas, kļūt pieejamākiem, taču jābūt gataviem sadarboties, kooperēties, uz ko latvietis ne vienmēr ir nasks.
Komentāri