Stalbes pagasta SIA „Vilarija” šogad kļuvusi par šķirnes saimniecību, kurā audzē Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Tas ir būtisks solis attīstībā, jo nu dzīvniekus iespējams pārdot ne tikai gaļai, bet arī vaislai.
Tās šogad nav vienīgās izmaiņas saimniekošanā. Ja pērn „Vilarijas” saimnieks Artis Reiziņš par aktuālu problēmu atzina darbaspēka trūkumu, tad šogad viņš par to nesatraucas. Iemesls ir tehnoloģija, kas, kā aitkopis lepni atzīst, ir pagaidām pirmā un vienīgā Latvijā. Pateicoties modernizācijas projektam, bijis iespējams iegādāties aitu kontroles sistēmu, kas atvieglo lopu svēršanu, šķirošanu un kontroli. Tehnoloģijā iespējams ievadīt daudzpusīgu informāciju par katru aitu, sākot no dzimšanas, sekot svara izmaiņām. „To, ko kādreiz paveicām ar strādnieku palīdzību, tagad iespējams izdarīt divatā. Turklāt ātri. Izrādās, ka pat aitkopībā ir daudz un dažādu iespēju tehnoloģiju izmantošanā. Tas, protams, prasīja investīcijas, taču par tehnoloģijām nav jābažījas, ka varētu piedzerties un neatnākt uz darbu,” ar humoru vērtē A. Reiziņš.
Artis un Dace Reiziņi atzīst, ka ir vēl mūsdienīga iespēja, kas būtiski atvieglotu aitu šķirošanu un svēršanu, turklāt taupītu laiku – elektroniskās krotālijas. A. Reiziņš neslēpj, ka te nu ir jāmet akmens valsts iestāžu lauciņā, jo pirms gada, uzdodot jautājumu, kad elektroniskās krotālijas varētu tikt ieviestas, saņemta atbilde – iespējams, gada beigās. Nu aizritējis jau gandrīz gads, bet nekādu jaunumu aizvien nav.
SIA „Vilarija” ir augoša lauksaimniecības uzņēmējdarbība. Saimnieki aitkopību attīsta pakāpeniski un mērķtiecīgi. Gads bija nepieciešams, lai kļūtu par kandidātiem šķirnes saimniecības statusam, vēl gads, lai sasniegtu šķirnes saimniecības prasības.
Pašlaik saimniecībā ir 170 aitu mātes, kuras paredzēts lecināt, un apmēram 50 jaunaitiņu. Ganāmpulku turpinās palielināt. Lai paaugstinātu aitu auglību un kvalitāti, saimnieki vaislai atveduši Eiropā atzītas gaļas šķirnes aunu no Igaunijas.
Ierasts, ka jēriņi dzimst ziemā, bet SIA „Vilarija” daļa jēriņu šogad piedzimuši jūnijā, jūlijā. Saimnieki izvērtēs rezultātus, tai skaitā svaru, un analizēs, kā izdevīgāk plānot atnešanos. Viens no pozitīviem aspektiem ir tas, ka vasarā dzimušajiem jēriem barības bāze ir plašāka un barība lētāka, taču pastāv uzskats, ka ziemā dzimušie jēriņi ir spēcīgāki.
Par tādu kā avantūru A. Reiziņš vērtē vēl kādu jaunumu, kas uzsākts šogad. Saimniecībā izaudzētā gaļa tiek tirgota lauku labumu tirdziņā Straupē, nevis kā iepriekš – pārdota ar kooperatīvās sabiedrības „Latvijas jēri” starpniecību. Lai to būtu iespējams darīt, vajadzēja saņemt Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujas. A. Reiziņš secina: „Tas nesagādāja problēmas un nebija sarežģīti. PVD nav iestāde, no kuras vajadzētu baidīties. Jāiet runāt, tad viss nokārtojas.” D. Reiziņa piebilda, ka problēmas, iespējams, ir tiem, kuri vispirms dara un tad dodas uz PVD, taču, ja vispirms pakonsultējas, ko nepieciešams paveikt, dokumentāciju sakārtot iespējams ātri.
Dzīvnieki tiek nokauti, sadalīti un safasēti a/s „Ruks” Cēsu gaļas kombinātā. „Tirdziņā iesaistījāmies, lai atbalstītu uzņēmīgus cilvēkus, kuri to organizē. Viņi cīnās par zemniekiem. Par to, lai būtu, kur preci pārdot,” skaidro D. Reiziņa. Tā kā ģimene uz Stalbes pagastu pārcēlusies vien pirms pāris gadiem, tad dalība tirdziņā ir arī iespēja iepazīt vietējos lauksaimniekus.
Gaļas noiets par spīti ekonomiskajai krīzei ir labs, turklāt cenas salīdzinājumā ar pagājušo gadu neesot mainījušās. Tirdziņā jau novēroti pastāvīgie klienti. Lētākos gaļas gabalus izpērkot uzreiz, bet arī dārgākie tiekot nopirkti viens pēc otra.
Kopumā aitkopis vērtē, ka Latvijā pagaidām vēl netiek saražots tik, lai apmierinātu pieprasījumu, karbonādes gabalu Rīgā pat pietrūkstot. Sarunā atklājas, lai apmierinātu visu pieprasījumu, dzīvnieki kaušanai tiek ievesti no citām valstīm, arī kaimiņiem, Igaunijas.
Saimniecība saņem gan nacionālās, gan Eiropas Savienības subsīdijas, papildu maksājumus kā šķirnes saimniecība. „Par atbalstu sūdzēties nevar,” uzskata A. Reiziņš, neslēpjot pārliecību – kamēr ganāmpulks nebūs lielāks par 400 aitu mātēm, peļņa nebūs. Viss nopelnītais tiek ieguldīts saimniecībā.
Vaicāts, vai Latvijā ražotā gaļa ir konkurētspējīga ar citās valstīs izaudzēto, A. Reiziņš vērtē, ka kvalitātes ziņā jā. Tomēr pagaidām aitkopības apjomi vēl nav pietiekami pat iekšējam tirgum. Latvijā ir bijuši precedenti dzīvu lopu pārdošanai uz ārzemēm, taču D. Reiziņa un A. Reiziņš atzīst, ka lielai daļai Latvijas aitkopju vēl jāmācās precizitāte un prasību kvalitātes izpilde.
Komentāri