Cēsniece Līga Mangulsone līdz šim bija braukusi uz tuvajām ārzemēm, kā arī strādājusi Vācijā, bet, pateicoties draudzenei, beidzot devās pirmajā mērķtiecīgi plānotajā ārzemju braucienā, kas ilga 14 dienas. Ceļojuma laikā Līga iemīlējās Austrijas kalnos un izbaudīja itāliešu izslavēto šarmu.
Līga stāsta, ka draudzene ceļojumu plānojusi jau gadu iepriekš, izdomājot maršrutu un laikus rezervējot biļetes, tā ietaupot pat pusi no biļešu maksas. „Es plānošanā piedalījos tikai tik daudz, ka tam visam piekritu,” ar smaidu teic Līga. „Kamēr šajās vietās nebiju bijusi, manī nebija klātesamības sajūtas, tādēļ viss šķita skaists.” Ceļojums bija ieplānots tā, lai būtu interesants arī diviem bērniem un lai apceļotu pēc iespējas vairāk valstu.
Vēlēšanās uz Kārļa tilta izpaliek
„Citkārt, braucot uz Vāciju darbā, uz mani lielu iespaidu atstāja Varšava – tāda liela un iespaidīga pilsēta, kurā sajūties kā maziņš liliputs un ar kuru salīdzinot, Rīga liekas maza pilsēta, kurā ir tikai viena Brīvības iela. Bet, izrādās, Varšavai var būt dažādas sejas. Šajā ceļojumā, visticamāk, braucām cauri Varšavai pa citu ceļu, nesapratu , ko gan šajā pilsētā tādu esmu saskatījusi. Tomēr atpakaļceļā atkal ieraudzīju Varšavu visā tās varenumā,” stāsta Līga.
Ģimene bija izlēmusi, ka noteikti jāiebrauc Čehijas galvaspilsētā Prāgā, jo Līgas draudzene ar vīru iepriekšējā gadā tur bija iedomājušies vēlēšanos, kas piepildījās, tāpēc šogad simboliski bija jāpieliek roka otrā tilta pusē un jāpasaka par to paldies. „Jau pa ceļam abas kopā ar bērniem domājām, ko vēlēsimies, kur liksim roku. Bet Prāgā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – Kārļa tiltam restes priekšā, remonts! Protams, vislielākais pārdzīvojums bija bērniem. Un draudzene satraucās, ka nevar pateikt paldies. Ko gan tie, kas palīdzēja piepildīt vēlēšanos, nodomās,” atceras Līga. Līdzīgi bija ar rātsnama izslavētā pulksteņa apskati. Neizdevās redzēt apustuļus, jo tie parādās tikai pilnās stundās. Tā kā bija jāgaida 45 minūtes, turklāt sāka līt, ceļotāji nolēma doties uz viesnīcu. Turpceļš izrādījās sarežģītāks nekā domāts, iznāca apmaldīties. Bet, zīmju valodā sazinoties ar vietējiem, izdevās saprast, kā nokļūt viesnīcā.
Bailes no augstuma pārvēršas mīlestībā
„Man ceļojuma kulminācijas punkts bija trešajā dienā, kad nokļuvām līdz Austrijas kalniem. Tas bija tik fantastiski. To grūti pastāstīt cilvēkam, kurš tur nav bijis. Kāda ainava – zaļie lauki, majestātiskie kalni! Kā no filmas. Apmeklējām Mocarta dzimto vietu. Man lielākais pārdzīvojums bija bailes no augstuma. Lai tiktu kalnos, ar vagoniņu bija jābrauc trīs kilometrus,” Līga, atminoties tā brīža sajūtas, dziļi ievelk elpu. „Lai vai kā, bet nolēmu, ka vagoniņā kāpšu. Skatījos, kā aitiņas izskatās arvien mazākas, tad jau vairs koku galotnes nevarēja saskatīt… Bet visu atsvēra skats, kas pavērās augšā. Likās, ka skatos pāri visai pasaulei!” ar sajūsmu jaunā sieviete uzbur redzēto ainavu.
„Es iemīlējos kalnos! Protams, neesmu pārvarējusi bailes no augstuma, bet augšā bija drošuma sajūta. Pēc mežonīgajām bailēm kalna virsotnē mani pārņēma liels miers,” atceras Līga. Viņa skaidro, ka burvīgo sajūtu radījis arī viss ciematiņš – cilvēki, jaukās mājiņas un sakoptā vide. „Tāda pasaku pasaulīte. Dzirdēju, ka tur esot filmētas „Mūzikas skaņas”. Tiešām, varu teikt, ka cilvēkam gribas dziedāt. Man bieži vien bija sajūta, ka neatrodos realitātē, ka tā ir filma, ko skatos – kalnu ceļi un lauki izskatījās kā kvadrātiņi raibā dabas segā. Pēc Latvijas līdzenumiem pavisam, pavisam cita vide,” vērtē jaunā sieviete. „Tā ir vieta, kur smelties iedvesmu, sakārtot domas, kur aizbraukt vienkārši tāpat. Nezinu, vai es varētu dzīvot ārpus Latvijas, bet, ja vajadzētu, tad gribētu dzīvot tieši šajā vietā.”
Itāļu šarms un debešķīgais saldējums
Visvairāk laika pavadīts Itālijā. Līgai Itālija patika ar tās kalnu
upēm, vīnogu laukiem. Un tuneļiem kalnos tik daudz, ka ne saskaitīt.
„Es esmu vērotāja, man ļoti patika arī brauciens ar laivu pa ezeru Sirmioni ciematiņā. Mūs veda īsts itālis, kurš neko nesaprata angliski un tikai ar zīmēm rādīja, uz kuru pusi jāskatās. Izbraucām cauri vecpilsētas pilsdrupām, nedaudz varēja nojaust arī pilsētas dzīvi. Ēkas, ielas senas, tāpēc izskatās nedaudz mežonīgas, bet reizē sakoptas, mājiņas mazas, ar skaistiem puķu pilniem balkoniņiem,” atminas Līga.
Ceļotāja ar lielu prieku atceras Itālijas saldējumu. „Man šķiet, ka savā mūžā saldējumu nebiju apēdusi tik daudz. Tos taisa tikai vienai dienai, ja saldējums ir ar zemeņu garšu, tad arī ir sajūta, ka ēd gardas zemenes.” Vēl Itālijas pilsētiņās ir interesantas nojumītes, kurām var iziet cauri un saņemt tādu kā lietus migliņu, tā atvēsinoties no karstuma.
Ja gadītos vēlreiz būt Itālijā, Līga labprāt apmestos nelielā viesu namā kādā itāliešu ģimenē, lai pilnībā izbaudītu Itālijas īpašo gaisotni. Taču itāliešu šarmu jaunā sieviete sajuta arī restorānā, kur apkalpo galvenokārt vīrieši. „Smaids līdz ausīm, īpašais šarms izpaužas it visā, ko dara. Viņi aptekalē tā, ka jūties vissvarīgākā. Un es pratu pakoķetēt, sakot, lai pasniedz vīnu pēc oficianta izvēles. Un tad viesmīlis bija tik laimīgs, ka var man pakalpot. Ja pavēro oficiantus brīžos, kad viņi neapkalpo, var redzēt, ka ir noguruši, bet to nekādi neredzēs apkalpošanas laikā. Un šī spēja ir vienkārši apskaužama.”
No žirafēm līdz delfīniem
Ceļotāji pabija arī safari parkā, kur eksotiskie dzīvnieki brīvi pastaigājas, bet cilvēki teritorijā pārvietojas ar mašīnām, ievērojot, kad drīkst vai nedrīkst atvērt logu. „Bija ļoti skaisti. Ziņkārīga žirafe pienāca pie mašīnas, zvēri laiski izlaidušies uz ceļa, automašīnā sēdošajiem cilvēkiem jāgaida, līdz tie izdomās aiziet kur citur. Lauvām mēs nebijām tik tuvu, lai nobītos, bet man bija bail sastapt ziloni, kas ar savu svaru varētu viegli mūsu mašīnīti saspiest.”
Līgai ļoti emocionāls brīdis bijis delfīnu šovs. „Tas bija aizkustinoši, kā treneri sazinās ar delfīniem, kā dzīvnieks un cilvēks viens otram uzticas. Šovs bija izstrādāts līdz detaļām. Tā kā esmu šajā sfērā darbojusies un mācījusies, tad zinu, kā tas jādara. Bet bija tik skaisti – līdz sirds dziļumiem.”
Atpakaļceļā tika aplūkoti Slovākijas Tatri. Līgai gan bija sajūta, ka atgriezusies pagātnē Padomju Savienībā. „Tatri bija ļoti skaisti, bet kalnā augšā braucām ar pacēlāju, kuram kājas karājas pāri. Man bija bail gan par sevi, gan par to, ka pazaudēšu kurpes,” ar humoru teic Līga. Viņa secina, ka šie kalni ir mežaināki un smilšaināki nekā Austrijā. Austrijas kalnus veido klintis.
Slovēnijā tika apskatīti stalaktīti, kas izceļas ar skaistumu, bet reizē liek skudriņām skriet pa muguru. Tad ceļotāji sēdās mašīnā, lai vairāk nekā 1000 kilometrus līdz Latvijai veiktu bez apstājas.
Komentāri