Salīdzinot ar pagājušo gadu, kad valstī autotransporta masas ierobežojumu zīmes uz grants ceļiem sāka ieviest no aprīļa, šogad tas noticis jau februāra sākumā. Mežizstrādātāji nolikti uz pauzes, kas ietekmē nozari kopumā. Sakarā ar ilgstošu atkusni uz grants ceļiem gandrīz visā valsts teritorijā ir sācies šķīdonis, tāpēc uz šiem ceļiem tiek ieviesti autotransporta masas ierobežojumi – tiek liegta pārvietošanās transportam, kas smagāks par 10 tonnām. Kā skaidro Latvijas Valsts ceļi, šķīdonis uz grants ceļiem rodas pavasarī un rudenī, kā arī atkušņa laikā, kad uz ceļiem nonāk liels ūdens daudzums. Ceļa pamatnei atkūstot un pārmirkstot, grants seguma ceļu nestspēja būtiski samazinās. Lai novērstu šo ceļu sabrukumu, uz daudziem valsts vietējiem un dažiem reģionālajiem autoceļiem tiek ieviesti pagaidu satiksmes ierobežojumi kravas autotransportam. Šāda prakse ir vispāratzīta, to īsteno arī citās valstīs ar līdzīgiem klimatiskajiem apstākļiem.
Ierobežojumi katru gadu pakāpeniski tiek ieviesti visos valsts reģionos – aptuveni 10 000 km valsts autoceļu, uzstādot aizlieguma ceļa zīmes. Līdzīgi ar savā pārziņā esošajiem ceļu tīkliem rīkojas arī pašvaldības.
Latvijas mainīgo laika apstākļu ķīlnieki vistiešākajā veidā ir mežizstrādes nozares pārstāvji, kuriem ik pavasari un rudeni ir dīkstāve. Tiesa gan, neviens no mežizstrādes nozares pārstāvjiem ar to īsti nav mierā.
Mežizstrādes uzņēmuma SIA “Vikkers” vadītājs Viktors Jonins norāda, ka tik daudz vairs nepārsteidz laikapstākļi, kas katru gadu pavasarī un rudenī ir mainīgi, bet valsts vienaldzība pret nozari kopumā.
“Mēs maksājam ceļu nodokli par visu gadu, taču skaidrs, ka pavasarī un rudenī ir vismaz mēnesis vai dažkārt pat vairāk, kad nestrādājam. Uzskatu, ka nomaksātais ceļu nodoklis, kad nebraucam, būtu jāatmaksā vai arī nebūtu jāiekasē. Valstī tiek ļoti uzmanīti zemnieki. Ja zemniekam nosalst kāda kāpostlapa, uzreiz tiek subsidēts un domāts, kā palīdzēt. Domāju, ka Latvijā ir arī pietiekami daudz cilvēku, kas saistīti ar mežu nozari. Mežizstrādē nodarbināto nav maz, viņus tiešā veidā skar pavasara un rudens satiksmes aizliegumi,” norāda V. Jonins, sakot, ka šajā nozarē zaudējumi netiek segti, palīdzība vai atbalsts netiek sniegts un par to pat netiek domāts. Uzņēmējs norāda, ka senāk bija noturīgas ziemas, kad mežā droši varēja ieplānot ziemas darbus, iesaldēt ceļus un normāli strādāt. Pēdējie gadi liecina, ka rudens, ziemas un pavasara mēnešos ir ļoti grūti prognozēt darba apjomus. Uzņēmējiem pavasarī darbinieki jālaiž piespiedu atpūtā, jo darbu nodrošināt nevar ne koku vedēju automašīnu šoferiem, ne mežizstrādes darbiniekiem.
Uzņēmējs norāda, ka vienīgā sapratne un atbalsts nereti nāk no pašvaldībām, kuras katru situāciju un ceļu izvērtē individuāli. To apstiprina arī Vecpiebalgas novada pašvaldības Saimnieciskā dienesta vadītājs Jānis Vīlips. Viņš bilst, lai arī pašvaldības ceļi tika aizvērti jau pagājušā gada novembrī, ierobežojot smagā auto pārvietošanos pa grants ceļiem, tomēr tas nenozīmē, ka novada teritorijā netiek veikta mežizstrāde.
“Ar katru uzņēmēju izrunājam konkrēto situāciju. Tāpat ar katru uzņēmēju slēdzam līgumu, kurā ir atrunāts, ka pēc mežizstrādes darbiem un kokmateriālu izvešanas ir jāveic konkrētā ceļa posma remonts, ja darbu laikā ceļa kvalitāte pasliktinājusies. Mums lielākoties arī nav bijušas nekādas domstarpības ar mežizstrādātājiem, jo viņi situāciju izprot. Vienmēr tiek ķertas aukstākās naktis, lai veiktu vajadzīgos darbus. Ja līst lietus, kā pēdējās dienās, mežizstrādātāji ceļus nedangā,” saka J. Vīlips, piebilstot, ka šobrīd ceļu stāvoklis ir katastrofāls. “Ja vēl ar pašvaldības ceļiem vietumis nav tik traki, tad grantētie valsts ceļi šobrīd daudzviet ir neizbraucami,” komentē J. Vīlips.
Nenoliedzami, par pavasarīgajiem laika apstākļiem ziemas laikā neapmierināti ir cilvēki, kuri cieši saistīti ar šo nozari un tā pelna iztiku ģimenei. Cēsnieks Jānis Bērziņš stāsta, ka jau deviņus gadus strādā mežā. Viņš ar traktortehniku no cirsmas izved kokus.
“Nesenie darbi bija Kurzemes pusē, taču tur ceļi jau slēgti. Darba nav, un uzņēmējs nezina, kad varēs atkal nodrošināt mūsu brigādi ar darbu. Protams, jāēd ģimenei ir katru dienu, tādēļ šīs pavasara un rudens dīkstāves ir ļoti nepatīkamas. Ja nav darba, reģistrējos bezdarbniekos, un vismaz tā pāris mēnešu varu izdzīvot. Kad atsākas mežizstrāde, atkal oficiāli stājos darbā. Šī ir ļoti nepateicīga nozare, bet diemžēl nav daudz darba iespēju, turklāt darbs mežā man patīk,” saka J. Bērziņš.
Komentāri