Pavasaris atnācis arī Līgatnes dabas takās. Taureņi lido, viss smaržo pēc pavasara. Putnu koncerts mežā neapklust ne brīdi. Ezis ir pamodies. Latvijas savvaļas dzīvnieki, alkstot saules, aizvien vairāk uzturas voljeros. Līgatnes dabas taku iemītniekiem šajā pavasarī pievienojies alnis Jusis. Gadu vecais aļņu puika atbraucis no Somijas Ahtari zooloģiskā dārza. Viņš mēnesi pavadījis karantīnā, tagad dzīvo kopā ar piecām vietējām alnenēm. Fredis dzīvo atsevišķi savā iežogojumā.
“Jusis ir labi iejuties. Tā vienmēr nenotiek, svešinieku bars var nepieņemt, pats var neiedzīvoties. Kad Jusi ielaida jaunajā dzīvesvietā, tas uzreiz pārbaudīja, ko kurā silē ber. Kā ziemeļnieks Jusis ir līdzsvarots, mierīgs, šķiet, ka būtu Līgatnē dzimis un audzis un visu zina. Arī visas piecas dāmas viņu ir pieņēmušas,” stāsta zvērkope Velga Vītola. Viņa novērojusi, ka tad, kad Jusis vēl bija karantīnā, blakus voljerā alnene Gundega pie viņa nožogojuma vien dzīvojās. Kad Jusi ielaida pie alnenēm, tas tā kā lielāku uzmanību velta Mirgai. “30.martā Jusim palika tikai gads. Rudenī dabā tādi jaunuļi pie teikšanas netiek, bet te būs iespējas. Rudenī, kad meitenes metīs acis uz puisi, gan būs jautrība,” ar smaidu saka Velga Vītola un piebilst, ka no pārējiem Jusi var atšķirt pēc sarkanā gredzena – krotālijas – ausī.
Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange uzsvērusi, ka aļņus nebrīvē turēt ir sarežģīti, Līgatnes dabas takas ir viena no retajām vietām, kur tie līdz šim ļoti sekmīgi iedzīvojušies un spējuši arī radīt pēcnācējus. Cerības par aļņu saimes palielināšanu tuvākajos gados tiek liktas arī uz Jusi.
“Katra diena Līgatnes dabas takās ir citāda. Tas nekas, ka kādreiz jau lāči vai lapsas redzēti. Pavasarī dzīvnieki maina kažokus, daudzi kļūst aktīvāki,” atgādina Velga Vītola. Lāči aizvien vairāk laika pavada voljerā. Ilzīte no lāča Mikus, kas mīt kaimiņos, noskatījusies, kā tas spēlējas ar zariem. Lauž, mētā. Velga nosmej – kāds tēvs, tāda meita. Ilzītei ir iecienītākie rotaļu laukumi un divi mīļie koki, kaut zaru voljerā netrūkst, tieši ar tiem lācene vislabprātāk spēlējas. Cilvēki, ejot starp voljeriem, visu var redzēt. Velga pastāsta, ka interesanti bijis vērot, kā lāči – Puika un Mikus – dīķī lauž ledu. Mērķtiecīgi, ar nagiem. Kad tika pie ledus gabala, turēja to ķepās un grauza. “Lāči rušinās pa zemi, meklē kukaiņus, saldas saknītes, grib pumpurus. Ilzīte satrunējušu bērza gabalu izķidājusi, meklējusi kukaiņus. Puika ļoti grib zālīti, kad būs, plūksim pienenes,” stāsta lāču pazinēja.
Velga Vītola atzīst, ka dabas takās ierodas divējādi apmeklētāji. Dabas un dzīvnieku vērotāji un tie, kuri grib pastaigāties, būt dabā. Ir arī tie, kam mājās pieteikts, ka tur trokšņot nedrīkst, bet mežā, lūk, īstā vieta.
“Ja grib ieraudzīt dzīvniekus, jāiet klusi,” Velga atgādina un pastāsta, kā pati izstaigājusi takas un ieraudzījusi daudz interesanta. “Redzēju, kā vāverīte uz koka dobumu nesa zariņus, būvēja māju. Vāveres, ja klusi ej, sevi nodod, jo sāk skaļi lamāties. Vēl redzēju caunu. Trīs stirnas bija ienākušas dabas takās. Apkārt it kā klusums, bet piepildīts ar putnu balsīm,” stāsta Velga un uzsver, ka pašam jābūt vērīgam, tikai tad ieraudzīs dzīvnieku dzīvi. Savulaik viņai laimējies redzēt kraukļu kāzu deju. Tēviņš mētā zariņus, riņķo kā sapūties tītars un kaut ko stāsta izredzētajai. Tovasar eglēs kraukļiem bija ligzda, kad kāds gāja garām, putns kliedza, lai nenāk.
Patlaban ir laiks, kad dzīvnieku krāsa saplūst ar apkārtni, šķiet, stirnas vispār pazūd voljerā. Toties, kamēr nav saplaukušas lapas, vislabāk var ieraudzīt lūsi. Tas kļūst pluskaināks, ziemas kažoks jāmet nost. Jenotsuņi arī vairāk staigā, gribas pagulēt saulītē. “Tas ir jāsaprot un jāierauga,” atgādina Velga Vītola.
Aizvien Velgai Vītolai daudzi zvana, prasa padomu, kā rīkoties, ja atrasts kāds savvaļas dzīvnieks. Nesen piezvanījusi kāda kundze, ka atradusi pie ledus piesalušu zaķēnu, aiznesusi pusdzīvu mājās. Tas atžirdzis, un kundze jautājusi, kur to labāk mežā nolikt, lai mamma atrastu. “Domāja, ka zaķene taču zinās, ka mazulis jābaro. Tas ir mīts. Savvaļas dzīvnieki nebaros citu bērnu un bērni neēdīs no citas mammas, tā dabā pieņemts. Tie ir savvaļas dzīvnieki, ne mājdzīvnieki. Ja reiz mamma pametusi, nav vērts kaut kur nolikt, domājot, ka mamma atradīs, pabaros. Zaķi gan vēlāk var palaist dabā, iedzīvosies,” padomu dod zvērkope. Velga Vītola ne vienam vien teikusi, lai nebrīnās, ka lapsas nāk mājās. Paši cilvēki atstāj dzīvniekiem barību, kaut vai suņiem, kaķiem, lapsai tikai vajag iemanīties, kur tā ir. “Dzīvnieka dzīves moto – meklēt barību. Ja to viņam noliek, kāpēc lai nenāktu, kur tā ir. Braucu pa Gauju, man sekoja vairākas pīles. Tās zināja, ka gan jau kāds apžēlosies, iedos maizīti. Tāpat ir ar savvaļas dzīvniekiem. Gribēdami labu, nodarām pāri,” pārdomās dalās Velga Vītola.
Dabā viss mainās, balto nomaina citas krāsas. Visi esam sagaidījuši pavasari. Līgatnes dabas takās mīt 18 Latvijas faunai raksturīgas dzīvnieku sugas. Katram pavasarī savas rūpes.
Komentāri