Pavasara vēsums un sausums ietekmējis lielogu dzērveņu audzētājus, zudumi ir ļoti lieli.
Iveta Tetere, kura, sadarbojoties ar Andreju Kuzņecovu, Mārsnēnu pagastā pie Startu ezera audzē lielogu dzērvenes, “Druvai” pastāstīja, ka šogad ogu ir vien astotā daļa no pērnās ražas. Līdzīgā situācijā ir lielogu dzērveņu audzētāji arī citos rajonos.
“Daba ir daba. Viss ir līdzsvarā – šogad maz lielogu dzērveņu, taču purvos dzērveņu bijis daudz. Tā ka vitamīnu pietiks,” atzīst I. Tetere. Ražas zudumus ietekmējis vēsais pavasaris un sekojošais ilgstošais sausums. “Dzērvenes augt sāka tikai jūlijā, bet ziedēja divas nedēļas vēlāk nekā parasti. Zaļākās un mazākās odziņas rudens salnās apsala,” skaidro audzētāja, atklājot, ka postījumus ik gadu nodara arī stirnas un mežacūkas. Taču rasts aizsardzības veids – īpašs bioloģiskais līdzeklis, kas izgatavots uz buļļu asins bāzes un atvaira dzīvniekus no dzērveņu laukiem.
Dzērveņu audzēšana I. Teterei nav vienīgais ienākuma avots, ja būtu, neražas gads ietekmētu sāpīgi. Ienākumi tiek gūti arī no stādu, lielākoties tomātu un gurķu, audzēšanas.
Nākamgad I. Tetere prognozē labu ražu, bet šogad pircējiem jāsamierinās, ka lielogu dzērvenes nopērkamas būs mazāk, turklāt dārgāk: “Pieprasījums pēc ogām ir liels. Diemžēl šogad tirgū lielogu dzērvenes, visticamāk, nevarēs nopirkt, arī pastāvīgajiem klientiem būs iespējams pārdot tikai ierobežotu daudzumu. Ziemā ogu vairs nebūs.
Pircēji lielogu dzērvenes pazīst un ir iecienījuši, tomēr dažreiz nākas pastrīdēties un pierādīt, ka tās patiešām ir dzērvenes. Gadījies, kāds domājis, ka tie ir mežrozīšu augļi. Kāda pircēja pērn teica – tu tās mākslīgās nesmērē, gribot mūsu, īstās dzērvenes – tajās vitamīnu vairāk. Tad skaidroju, ka ogas augušas Latvijā, uzņēmušas šo gaisu un klimatu, tās ir tikpat vai vēl vērtīgākas nekā savvaļas dzērvenes.” Lielogu dzērvenes ļoti labi uzglabājoties – aukstā vietā varot saglabāties pat līdz nākamajai ražai.
“Šogad bija patīkams notikums. Piezvanīja sieviete, kura pērn tirgū nopirkusi pavisam nedaudz manis izaudzēto dzērveņu, tikai pamēģināt, jo kāds teicis, ka tās būs negaršīgas un sausas. Aizbraukusi mājās un secinājusi, ka ogas ir ļoti labas, tādēļ šogad, lai iegādātos pāris litrus, caur dažādām iestādēm bija meklējusi, kas Mārsnēnos audzē lielogu dzērvenes. Tā viņa mani atrada,” ar smaidu stāsta I. Tetere.
Lielogu dzērveņu audzēšana nav sarežģīta, bet dārga gan. Ieguldījumi nepieciešami stādu iegādei. Lai iegūtu stabilu ražu, būtu nepieciešami tehnoloģiski uzlabojumi, piemēram, laistīšanas iekārtas. Tomēr bizness paplašinās. Palielinājušās arī dzērveņu platības, kas pašlaik aizņem nedaudz vairāk par hektāru. Taču viss lauks vēl neražo. Šī gada stādījumi sāks ražot pēc trim gadiem, pilna raža gaidāma piektajā, sestajā gadā. “Reiz lasīju, ka latvietim esot raksturīgi izveidot biznesu un vēlēties to atpelnīt jau pirmajā gadā. Es tam nepiekrītu – ja ir bizness, nevajag uzreiz visu nastu uzkraut pircēja pleciem. Attīstībai jābūt pakāpeniskai. Protams, varētu paņemt kredītus un vienā dienā visu sakārtot. Droši vien ražas zaudējumi, ko rada laika apstākļi, būtu mazāki, bet labāk attīstībā ieguldu pamazām. Nebūs man, būs bērniem,” uzskata I. Tetere.
Uzņēmējdarbība aug un attīstās. Līdz šim izaudzētais apmierina tikai pieprasījumu pēc svaigām ogām, nereti to pat pietrūkst, īpaši šādā situācijā, kā šogad. Taču arī pērn, kad raža bijusi liela, pavasarī ogu jau vairs nav bijis. Domājot par nākotni, kad lielogu dzērveņu platības un arī ražas varētu būt lielākas, I. Tetere pieļauj, ka varētu uzsākt pārstrādi. Veiksmīga pieredze un piemērs, ražojot lielogu dzērveņu sulu, sīrupu un sukādes, ir Limbažu rajonā.
Komentāri