Turpinām rakstu sēriju, kurā atspoguļojam darba nodrošinājuma vai gluži pretēji – bezdarba – situāciju katrā rajona pagastā. Šoreiz ieskats Skujenes pagastā.
Pagasta sociālā darbiniece Biruta Bebriša atzīst, ka pagastā ierasti bijis liels skaits reģistrēto bezdarbnieku. Viņa arī stāsta, ka reģistrētais bezdarbnieku skaitlis neatspoguļo reālo bezdarba līmeni pagastā. Tas ir daudz lielāks.
“Bezdarbniekos reģistrējas iedzīvotāji, kuri pretendē uz bezdarbnieku pabalstu vai arī tie, kuri grib pašvaldībā saņemt sociālo palīdzību. Kaut gan to, kuri pretendē uz GMI pabalstu jeb garantēto minimālā ienākuma pabalstu, kas ir 27 lati mēnesī, mums ir maz. Šinī gadā pieteikušies vien divi bezdarbnieki,” saka B. Bebriša un atzīst, ka vislielākās grūtības darbu atrast ir tieši pirmspensijas vecuma cilvēkiem.
“Šo cilvēku galvenā problēma – kvalifikācija neatbilst šodienas prasībām. Nereti trūkst dažādu iemaņu. Vīrieši bezdarbnieki lielākoties ir tie, kuriem zināmā mērā ir atkarība no alkohola. Viņi nereģistrējas bezdarbniekos, nemeklē pastāvīgu darbu, klaiņo pa pagastu un iztiku pelna gadījuma darbos. Gados jaunākas sievietes piesakās darbā par pārdevējām Cēsīs, bet tā, domājot par ģimeni, ir diezgan neatbalstāma lieta. Bērni paliek nepieskatīti, sākas visas pārējās problēmas, kas saistītas ar pusaudžiem,” stāsta sociālā darbiniece un, jautāta par jauniešiem bezdarbniekiem, saka: “Arī tādi mums ir. Diemžēl ik gadu pagastā ir kāds jaunietis, kurš pēc devītās klases beigšanas izvēlas tālāk nemācīties. Bet lielākā daļa absolventu aiziet mācīties uz profesionālās izglītības mācību iestādēm.”
B. Bebriša saka, lai arī kā censtos, nav pašvaldības spēkos bezdarbniekus atgriezt darba tirgū. Turklāt arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiālē šobrīd ir tikai apmēram divi desmiti vakanču.
“Skujenes problēma noteikti ir diezgan attālais ceļš līdz Cēsīm. Cilvēks pat gribēdams no Skujenes uz rajona centru ar sabiedrisko transportu nevar izbraukāt uz darbu. Tas ir nereāli. Autobuss no Cēsīm atpakaļ nāk jau pēc pulksten diviem. Kurš darbs tad beidzas divos dienā? Bet lauku cilvēks ar pārdevējas algu nevar atļauties īrēt dzīvokli pilsētā, kur nu vēl nopirkt. Tā ka esam tur, kur esam,” saka sociālā darbiniece un turpina: “Domāju, ka situācija arī priekšdienās būs ļoti bēdīga. Šajā amatā strādāju gandrīz 15 gadus, un domāju, ka esam atkrituši stipri atpakaļ. Tuvojamies situācijai, kāda bija, kad likvidējās kolhozi.”
Vaicāta par darba iespējām Skujenē, B. Bebriša stāsta, ka bez skolas, pāris veikaliem un pašvaldības citu darba vietu gandrīz nav. Pagastā arī vairs nav neviena kokapstrādes uzņēmuma.
“Vienīgās, kas dod darba vietas, ir pāris lielākās zemnieku saimniecības. Viena no tām nodarbojas ar galdniecību. Nekādu citu ražošanas uzņēmumu mums nav, nedomāju, ka tuvākajā laikā uzņēmējdarbība arī attīstīsies. Pat zemniekiem ir grūti. Turklāt, lai piedalītos Eiropas struktūrfondu projektos, nepieciešams finansiālais ieguldījumus un izglītība, bet ne katram zemniekam tā ir. Arī bankas kredītus vairs tik brīvi nedod. Meži ir izcirsti, un naudas cilvēkiem nav. Nezinu, kā nākotnē dzīvosim. Domāju, ka cilvēki mokās daudzviet valstī, tas neattiecas tikai uz mūsu pagastu. Protams, mūsu problēma ir arī tā, ka pagastā neienāk jaunas ģimenes, nedzimst bērni. Mirušo skaits ik gadu pārsniedz dzimušos,” demogrāfisko situāicju pagastā raksturo B. Bebriša.
Fakti Skujenes pagasts * Iedzīvotāji – 983. * Bezdarba līmenis – 6,8% (pret iedzīvotāju skaitu pagastā). * Darba devēji– galvenokārt zemnieku saimniecības, tik skaitā viena darbojas galdniecības jomā. * Bezdarbnieki (dati 1. oktobrī) – 41, no tiem 23 sievietes, seši invalīdi un četri jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem. * Pasākumi bezdarbniekiem – Nodarbinātības Valsts aģentūras pasākumā “Algoti pagaidu darbi” šogad iesaistīti pieci, pasākumos noteiktām personu grupām – divi bezdarbnieki, no tiem viens invalīds.
Komentāri