Sācies jaunas gads. Pienācis laiks, kad ir vērts atskatīties uz iepriekš paveikto un lemt par nākotnes iespējām. Vaicājām vēsturiskā Cēsu rajona zemniekiem, kā gājis, par ko īpašs prieks, kas vieš raizes un par ko rūgtums sirdī.
Iegūtas labas ražas
Pateicoties labvēlīgajiem laikapstākļiem, šogad Latvijā graudu raža bija izcila. To apliecināja arī Pārgaujas novada Straupes pagasta graudkopis un kartupeļu audzētājs Jānis Tučs no zemnieku saimniecības “Zemzari”.
“Ražas ziņā pērnais gads bijis labāks par visiem iepriekšējiem, ja saimniekam raža padevusies lielāka, tad gads uzskatāms par izdevušos. Pat ja produkcijas iepirkuma cenas nebija tās augstākās, vienalga esam apmierināti.”
Jānis Tučs priecājas par aizvadīto vasaru, stāstot, ka “graudus novācām gandrīz piecas tonnas no hektāra un kartupeļu ap 35 tonnām, tagad mums ir problēma pārtikas kartupeļus pārdot, acīmredzot būs jāgaida līdz pavasarim, bet pamazām arī tās lietas kust uz priekšu” .
Nākotni saimnieks nezīlē, jo neko jaunu uzsākt negrasās: “Plānu nav. Zeme, cik bija, tik paliks, klāt neņemsim. Liekas, Straupē gandrīz visa zeme apstrādāta. Paplašināties nedomājam. Arī pie pašreizējiem darbiem mums nepieciešami strādnieki, bet problemātiski atrast tādus, kas grib strādāt.”
Cūkkopjiem grūti
Cēsu novada SIA “Gaižēni” saimnieks Alekss Rasmusens ziņu aģentūrai LETA stāstījis: “Aizvadītais gads cūkkopībā bija sarežģīts. Gaļas cena bija zem vidējās, sarežģīti ir biodrošības pasākumi saistībā ar Āfrikas cūku mēri. Eiropā cūkgaļas ražošanā pārprodukcija ir četri līdz pieci procenti. Mēs ganāmpulkus nesamazinājām. Tas bija iespējams, pateicoties agrākajiem ieguldījumiem un tam, ka paši audzējam graudus – mazākas ir barības izmaksas.” A.Rasmusens rēķina, ka zaudējumu 2015. gadā viņa saimniecībā nebūs, taču atzīst, ka daudziem kolēģiem sokas grūti mazākas ražošanas efektivitātes dēļ un tāpēc, ka saimniecībām nav platību lopbarības graudu audzēšanai. Cūkkopis vērtē: “Patlaban aizvien mazāk nozarē paliek mazo saimniecību, samazinās sivēnmāšu skaits. Lielajos kompleksos cūku daudzums nedaudz palielinās.” A.Rasmusens uzsver, ka šī gada prognoze nozarei nav optimistiska.
Gaļas liellopus audzēt atmaksājas
Līga Žēpere saimnieko Vecpiebalgas novada zemnieku saimniecībā “Ragaiņi”. Viņa audzē Šarolē gaļas liellopus, un Līgas ganāmpulkā vasarā ganās 30, bet ziemā 25 lopi.
Aizvadīto gadu saimniece vērtē ar dalītām jūtām, nosliecoties par labu viedoklim, ka visumā gājis labi: “Gaļas liellopu nozarē viss būtu normāli, tā ir rentabla. Vien gribētos, lai vairāk tiktu atbalstīta tieši bioloģiskā saimniekošana. Ja piena nozarē par litru bioloģiski ražota piena piemaksu starpību izjūt, tad attiecībā uz gaļu piemaksas par bioloģisko produkciju patlaban nav. Augustā kautuvēs vēl kaut ko piemaksāja, taču pašlaik eksporta līgumi nezināmu iemeslu dēļ pārtraukti un piemaksas apturētas. Jāsaprot, ka bioloģiskām saimniecībām ražošanas izmaksas ir lielākas nekā konvencionālajām saimniecībām, kur lopus var piebarot, līdz ar to vēlamies adekvātu samaksu. 2013. gada decembrī es nodevu lopus dzīvsvarā par 96 santīmiem kilogramā, bet šodien par 92 centiem kilogramā. Tāda ir maksa par lopu, kas sver no 900 kilogramiem līdz pat tonnai. Pārejot uz eiro, mēs- gaļas lopu audzētāji- zaudējām. Esam zaudējuši trešo daļu. Saprotam, ka glābj piena nozari un tur bijušas pamatīgas kompensācijas, taču gaļas nozarei nav ticis pilnīgi nekas.”
Citādi saimniece ar padarīto 2015. gadā apmierināta un saka, ka gaļas lopu nozarei Latvijā perspektīva ir: “Lai ietu, kā iedams, prieks, ka mīnusu saimniecības budžetā nav. Gaļas liellopiem Latvijā ir nākotne, nozare ir perspektīva, bet viss atkarīgs no šķirnēm. Varu pateikt, ka pieprasītāki būs Šarolē un Limuzīna tīršķirnes liellopi, bet krustojumiem viegli nebūs. Arī subsīdijas ir tikai tīršķirnes lopiem.”
Šim gadam L. Žēperei nav lielu plānu , jo kundze jau divus gadus ir pensijā un saka, ka veselība nav vairs tāda kā kādreiz: “Vēl jau pastrādāšu, taču kalnus vairs negāzīšu, sevi jāpasaudzē.”
Plāni kā Napoleonam
“Par pagājušo, 2015., gadu nevaru sūdzēties. Esam izdarījuši daudz. Esam kaut ko uzbūvējuši, iegādājušies jaunas un vērtīgas lietas. Bijuši savi sasniegumi. Kopumā gads bijis saturīgs. Protams, piena cena varēja būt labāka, bet arī par šādu cenu krīzes apstākļos īstermiņā var dzīvot, ilgtermiņā noteikti ne, bet kādu laiku vēl izturēsim,” saka Jānis Bērziņš no Priekuļu pagasta zemnieku saimniecības “Pušklaipi”. Viņu ganāmpulkā esot 60 slaucamas raibaļas.
Runājot par nākamo gadu, saimnieka balsī ieskanas optimisms: “Man plāni kā Napoleonam. Ko tad mēs te, Latvijā, citu darīsim, ja ne kalsim plānus un piepildīsim? Jāturas pie zemes. Laiki pierādījuši, ka cilvēki ēda, ēd un ēdīs, to grib visi, tikai strādātāju maz. Mūsu saimniecībā ir arī algoti darbinieki, un, par laimi, ar tiem mums paveicies, strādā labi. Nākamajā gadā domājam paplašināt saimniecību, to, vai plānotais realizēsies, rādīs laiks.”
Bites, sīpoli un kartupeļi
Gvido Apšenieks no Pārgaujas novada zemnieku saimniecības “Āsteri” pagājušo gadu vērtē piesardzīgi un saka, ka bijušas gan labas, gan ne tik labas lietas: “Ražas ziņā nebija nekādu problēmu, sliktāk gāja ar ražas saglabāšanu. Aizritējušā vasarā, kad vajadzēja būt sausākam, lija lietus, bet, kad ļoti gaidījām lietu, iestājās karstums un sausums, par ko, protams, šogad priecājās graudu audzētāji. Lai nu kā, gadu tomēr vērtējam optimistiski.”
Aizvadītajā gadā vislabāk esot padevušies kartupeļi un sīpoli. “Ja priecājāmies par kartupeļiem, tad jāsaka, ka sīpolu vākšanas laikā bija liels mitrums, un tas krietni samazināja iespējas sīpolus saglabāt. Atskatoties uz pērnajām ražām, jāatzīst, ka ar zemeņu ražu šogad bija knapāk, bet toties labi padevās pākšaugi – pupiņas un zirņi,” pastāsta saimnieks.
G. Apšenieks atzīst, ka kopš 1985. gada ar pārtraukumiem tur arī bišu saimes. Patlaban viņam ir astoņi stropi: “Runājot par medu, ar ienesumu mūsu pusē šogad bija sliktāk. Šī bija ļoti savdabīga vasara, kas nektāraugiem nenāca par labu.”
Ar tirgus cenām saimnieks ir apmierināts, taču saka, ka cilvēku pirktspēja nepalielinās: “Paradoksāli, ka visās nozarēs, nišās un līmeņos var novērot rosību, taču iztikas līdzekļu cilvēkiem joprojām nav pietiekamā daudzumā, acīmredzot kāds tos noēd.”
Uz priekšdienām G. Apšenieks cer paplašināt bišu dravu: “Vēlos kopumā apmēram 30 bišu saimju. Tā ir mana sirdslieta . Ar nelielu pārtraukumu esmu atgriezies biškopībā.” Tomēr, raugoties plašāk, valstiskā līmenī, saimnieks nesaskata nekādas lielas izmaiņas: “Domāju, nekas nemainīsies, viss paliks tāpat kā līdz šim, bet interesanti gan būs, tas ir noteikti.”
Komentāri