Viena no lielākajām neveiksmēm Latvijas lauksaimniekiem bijusi aizgājušā gada neraža piena lopkopībā. Ziņa, ka Ivars Grahoļskis, Raunas pagasta zemnieku saimniecības ”Krastiņi” īpašnieks, pārdevis piena lopus, izplatījās ātri un sākumā šķita kā apliecinājums piena nozares izputēšanai, tomēr, viesojoties “Krastiņos”, atklājās, ka par piena cenu saimnieks nemaz nesūdzas: “Visus 130 piena lopus pārdevām poļiem trīs piegājienos. Savam patēriņam paturējām vien deviņas govis. Ganāmpulku pārdevām ne jau piena cenas dēļ, bet tāpēc, ka nav kārtīgu darbinieku, kas strādā,” saka I.Grahoļskis.
Visiem līdzšinējiem strādniekiem saimnieks piedāvāja dzīvot labi izremontētos dzīvokļos, maksāja kārtīgu algu par kārtīgi padarītu darbu, taču līdz šim nācies samierināties ar strādniekiem, kuri pārmērīgi lieto alkoholu un vienā jaukā dienā pazūd: “Pēdējais strādnieks man bija no Litenes un noturējās nedēļu. Visas piecas dienas viņš darbā ieradās dzēris. Es dzērušu cilvēku nevaru laist tehnikai pie stūres. Arī kad skaidrā, man žēl skatīties, kā uz lauka lauž tehniku, kas maksā vairāk nekā 60 tūkstošus. Vienreiz gandrīz apgāza. Man saimniecībā ir 12 dārgas tehnikas vienības. Skumji, kad ierodos uz lauka aplūkot, kā darbi virzās uz priekšu, bet ieraugu, ka traktora kabīnē mētājas divlitrīgās alus pudeles. Diemžēl tas ir viss, kas laukos vairs palicis.”
Saimnieks atklāj, ka pēdējā laikā strādnieki ierodas ar portfelīti un virkni prasībām: “Strādnieki ierodas kā uz viesnīcu. Viņi pieprasa mēbelētu dzīvokli, televizoru, labierīcības, siltumu, virtuvi un vēl internetu. Pirmie, kas pēc laiciņa izvācās no izremontētā dzīvokļa, aiz sevis atstāja cūkkūti. Ne smakas no mana eiroremonta, 12 tūkstošus latu nodzīvoja īsā laikā. Sirds sāp. Es pats tā nedzīvoju, kā man strādnieki dzīvoja, bet viņi visi bija strādīgi tikai līdz pirmajai algai. Maniem paziņām ir līdzīgi gadījumi-pirmajā dienā pēc pieņemšanas darbā strādnieks piezvana, ka netiks uz darbu, otrajā dienā viņš ir slims un trešajā dienā vairs neatbild uz tālruņa zvaniem,” ar rūgtumu saka I.Grahoļskis. “Mans pēdējais strādnieks atsūtīja īsziņu, ka no rītdienas vairs nenāks darbā. Viss, kas viņam bija jādara, – jāieber trijās silēs milti un jāpārliek elektriskam ganam strāva. Nav, kas strādā. Izrādās par grūtu. Tagad samazināsim apgriezienus un mums vairs nebūs intensīvā ražošana. Saimniekosim kopā ar dēlu, lēnām un atbilstoši savai varēšanai.”
Saimnieks uzskata, ka gan ieguldītais darbs, gan nesavtīgā atdeve, ar kādu viņš kopš Breša zemnieku laikiem pats “Krastiņos” strādājis, ir katra saimnieka individuāla izvēle: “Manuprāt, nav jāplēšas uz pusēm līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tik turētos pie lopiem. Es savulaik biju trešais zemnieks Raunā, jo jutu, ka ir vērts ieguldīt sevi lauksaimniecībā, bet es arī zinu, kad jābeidz. Vēl pāris gadu, un būšu godam saimniekojis 30 gadus no vietas. Jāzina, kad jāapstājas, un jāprot to izdarīt.”
Par piena cenu I.Grahoļskis nesūdzas un saka, ka pašlaik situāciju glābj kooperatīvi: “Ķibeles piena nozarē manā gadījumā nebija tas traģiskākais. Es trīs gadus pienu pārdevu kooperatīvajai sabiedrībai “Piebalga” un uzskatu, ka 23 centi par litru šobrīd ir laba cena. Salīdzinājumā ar citiem kooperatīviem nevar sūdzēties, taču, skatoties nākotnē, prognozēju, ka piena nozare Latvijā tomēr izputēs. Drīz zem āmura būs arī lielsaimniecības.” Saimnieks paredz, ka piena lopkopības krīze varētu ilgt līdz 2020.gadam, un viņa balsī optimisma maz: “Visus galvenokārt skar problēma, kur likt saražoto pienu, taču tas nav viss – drīz sāksies līdzīgas problēmas arī ar gaļu.”
Būdams cilvēks, kas ar sirdi un dvēseli pieķeras lopiem, saimnieks atzīst, ka pārdot ganāmpulku bijis emocionāli grūti: “Pašos pirmsākumos sākām ar vienu govi, līdz kamēr pakāpeniski izveidojām savu saimniecību, tagad neko darīt-tas lēmums bija jāpieņem, jo nav vērts sevi mocīt. Lopu pārdošana gāja diezgan raiti, lēmumu pieņēmām nesvārstoties, jo nav neviena kredīta. Līdz šim katru gadu esam sākuši ar tīru, baltu lapu, bez finansiālām saistībām. Par laimi, mūs netur nekādi nosacījumi vai apgrūtinājumi. Mēs arī skābsienu pārdodam poļiem, jo vairs tik daudz nevajag, turklāt savām vajadzībām pietiek no vecajiem krājumiem. Nu jau esam pārdevuši 10 smago mašīnu kravas ar skābsienu. Pēdējā vasarā Polijā bija liels sausums, tāpēc viņi labprāt iepērk arī skābsiena ruļļus, kas man padevušies tīri labi un daudz. Tagad jau lēnām atsakāmies no nomas zemēm, jo turpmāk tik lielas platības nevajadzēs.”
“Krastiņu” tuvējās pļavās ganās 30 gaļas lopi un kūtī vēl atrodas 120 teles. “Interese par gaļas lopiem parādījās pirms gadiem trim, ar to nodarbojas mana kundze. Mums ir Šarolē vaislas bullis, kuru krustojam ar piena lopiem, tā kā darba ir daudz, bet tomēr jau mazāk. Jābilst gan, ka gaļas lopus neturam ražošanai, drīzāk uztveram to kā hobiju,” pastāsta saimnieks.
Pirmā lielākā teļu pārdošana “Krastiņos” bijusi pirms diviem gadiem, kad teles pārdeva uz Turciju. “Toreiz bija vēl ļoti laba cena. Par teli deva 1200 eiro, tagad poļi sola 600 eiro, bet Latvijā 300-400 eiro, ilgi nav jāgudro, kam pārdot,” saka I.Grahoļskis.
Citiem piensaimniekiem I.Grahoļskis novēl neapstāties, bet doties uz priekšu un domāt labas domas, būt labvēlīgiem un vairāk smaidīt, kā arī atrast strādīgas rokas, lai darbaspēka trūkuma dēļ nebūtu jāpārdod ganāmpulki.
Komentāri