Dažādas paaudzes Raiskuma bibliotēkā atrod grāmatas un žurnālus, kuros izlasītais gan raisa pārdomas, gan pamāca. Bibliotekāre Gita Vilciņa ir lepna par pastāvīgajiem lasītājiem un vispirms min 90 gadnieci Valentīnu Saulīti, kurai meita Renāte regulāri ved grāmatas, Genovefu Krasovsku, kurai jau 88 gadi un aizvien sirdslieta ir lasīšana. Tāpat citiem.
“Ja domājot lasi, grāmata izglīto, audzina un paplašina redzesloku, un dod iespēju pārliecināties, vai tā ir, kā rakstīts. Bieži vien saka – neticu. Atliek tikai pašam pārliecināties,” saka Baiba Duņēna. Viņa pastāsta, ka pirms gadiem mājās bijis daudz grāmatu, tad no padomju literatūras atbrīvojusies, mēģinājusi lasīt tās, kas kādreiz ļoti patikušas, bet lasīšana nevedusies. Tagad Baiba pērk tās grāmatas, kuras šķiet vērtīgas un tiks lasītas vēl kādreiz. Mazbērniem gan no padomju laikiem saglabātas sērijas “Sprīdītis” grāmatas.
Mēnesī divas trīs reizes viņa nāk uz bibliotēku un paņem pāris grāmatu. Mammai jau 85 gadi, viņai patīk latviešu autoru grāmatas. “Pati latviešu rakstnieku darbus nelasu. Nezinu, varbūt tāpēc, ka tās problēmas ir zināmas un negribas vēlreiz par tām lasīt, man vajag lielāku piedzīvojumu, intrigu, nedaudz kriminālu, kur atrisinājums tiek loģiski izsecināts. Vislabāk Dena Brauna stilā, kad vēsture un mūsdienas kopā. Kādreiz rakstīja rakstnieki, tad žurnālisti sāka izdot grāmatas, tas ir kas cits, tur jūtams žurnālista tvēriens. Viņš patiesību savij ar fantāziju, kas nav neticama, un man patīk. Man patīk žurnālistu rakstītais par citām zemēm,” domās dalās raiskumiete. Baiba atzīst, ka liels pārdzīvojums ir ceļojumi, kuros nokļūsti tajā vietā, par kuru esi lasījusi. “Mana un autora iztēle bieži sakrīt. Eju it kā pa svešu pilsētu, bet visu zinu,” bilst Baiba. Pēc ceļojuma uz Venēciju meklējusi “Konsuelu”, lai pārlasītu, kāda tā bijusi pirms gadsimtiem.
“Bija laiks, kad patika fantastika, lasīju par robotiem, kas pārņem pasauli, likās, kādas muļķības, kā var ko tādu izdomāt. Bet tagad tas ir ikdiena. Kuri ir atraduši lasītprieku, tie lasa. Dēls iemācījās lasīt, jo viņu ieinteresēja ŽilsVerns. Viņam iepatikās lasīt,” pastāsta Baiba un pauž gandarījumu, ka ģimenē gan visi trīs bērni, gan mazbērni lasa un no šīs nodarbes neatteiksies.
“Lasot veidojas bagāta valoda, attīstās iztēles spējas,” atgādina Baiba Duņēna. Viņa ir skolotāja, labi zina, cik ļoti grūti bērnus ieinteresēt lasīt. Ne tikai bērnus, arī vecākus. Kad viņa ar vecākiem runājusi, ka vajadzētu skolēniem vākt makulatūru, bijusi pārsteigta, jo viņiem nav, kur to ņemt. “Ja presi neabonē, nevajadzīgu grāmatu nav, nav arī makulatūras,” secina Baiba.
Viņai ik mēnesi pastkastītē ir vairāki žurnāli, ja ieinteresē, viņa kādus arī nopērk. Ģimenē ir tradīcija Ziemassvētkos savējiem dāvināt žurnālu abonementus. “Kad ir žurnāli, tad pie grāmatām netieku. Pēc tam žurnālus aiznesu uz skolu, kur izlasa kolēģes, pēc tam jau tie nonāk makulatūrā. Katrā žurnālā var atrast kādas atziņas, ko jaunu, idejas darbam. Ja ko noderīgu izlasu, žurnālu nolieku malā, kaudze krājas, meita prasa, kāpēc krāju, stāstu, ka kādreiz atkal lasīšu. Viņa loģiski jautā: “Bet vai tad turpmāk žurnālu nebūs?” Tā krāšana ir jāatmet, bet grūti. Protams, teju visu var atrast internetā, bet mājās negribu datoru, gribu paņemt rokās grāmatu, žurnālu. Man aizvien ir albumi, gribas tos pašķirstīt, nevis skatīties fotogrāfijas tālrunī vai internetā,” pārdomās dalās Baiba.
Citu pieredze noder
Aleksandra Leimane uz bibliotēku atnesu kaudzīti žurnālu. Pati izlasījusi, arī kaimiņi. “Ceturtdienās un pirmdienās nāku uz bibliotēku. Abonēju tikai “Druvu”, kaimiņiem ir kāds žurnāls, maināmies, bet lielāko tiesu ņemu bibliotēkā. Vasarā vēl var iztikt bez lasīšanas, tad dārzā daudz, ko darīt, bet ziemā gribas palasīt,” pastāsta raiskumiete un atzīst: “Ja iekrītu avīzē vai žurnālā, man tas jāizlasa un mājās neko nedaru. Ja sākšu lasīt grāmatu, tad neko citu nedarīšu.”
* MĀJUP. Kad bibliotēkā apmainīti žurnāli, var doties mājās un ķerties pie lasīšanas.
Aleksandra lasa praktisko padomu žurnālus. Kaut liela dzīves pieredze, kāds padoms vienmēr noder, citu pieredzi izlasot, var pārliecināties, ka dara, kā rakstīts. “Tagad ēdiena gatavošana citāda nekā kādreiz. Receptes norakstu, citreiz lūdzu, lai nokopē. Idejas dārzam vienmēr noder,” domās dalās Aleksandra.
Viņa ir satraukta, jo pagastā tiek runāts, ka bibliotēku pārcels uz Auciemu. “Ja bibliotēkas nebūs, tad kļūstam par nomali. Raiskumā ir daudz vecu cilvēku, daudziem jau 80 un vairāk gadu, grūti atnākt arī uz bibliotēku. Ja grib lasīt, izpalīdz kaimiņi. Bibliotēkā arī savu reizi lūdzu, lai nosūta kādu e-pastu,” stāsta bibliotēkas apmeklētāja un piebilst, ka arī uz novada pasākumiem daudzi nebrauc ne jau tāpēc, ka negribētu, bet pietrūkst spēka.
Aleksandrai ikdiena nav rimta. Viņa dzied senioru ansamblī “Laika ritmi”, nesen bijuši Liepā, gatavojas koncertam Līgatnē, ansambļu skatei. Aleksandra atzīst, ka vadītāja Ina Aizgale ir ļoti uzņēmīga, un, kur vien iespējams, kolektīvs brauc un uzstājas, gribas taču izdziedāt dziesmas, kuras iemācījušies. Aleksandra arī nūjo, regulāri apmeklē pensionāru tikšanās, pasākumus ne tikai Raiskumā, arī Auciemā un citiviet novadā.
Laika pietrūkst
Vēsma Zariņa rosās pagalmā. Darāmā nekad netrūkst. “Man ir divas kazas, ar tām vēl tieku galā, bija vistas, tās vienā naktī nokoda, palika tikai gailītis Kārlis. Kaimiņiem ar lapsām tāpat izgāja. Laukos nevar dzīvot un neko nedarīt. Kamēr pati varu, citiem neko nelūgšu. Nevaru sagaidīt, kad varēšu iebāzt rokas zemē,” saka raiskumiete un uzsver, ka pavasarī atkal stādīs dārziņu, izaudzēs nepieciešamo. Bet īpaši viņai patīk rūpēties par ķirbjiem, tie no Vēsmas dārza tiek gan kaimiņiem, gan internātskolai. Istabā uz palodzes jau aug lociņi, dilles, spināti – tie vitamīniem.
* NAV PAR GRŪTU. Vēsma Zariņa divas reizes nedēļā saskalda malku, aizved uz māju. Malka šķūnītī sausa, un māja vienmēr ir silta.
“Diena ir par īsu, lai visu izdarītu,” atzīst Vēsma. Divreiz nedēļā jāsaskalda un no šķūnīša uz māju jāatved malka, ik dienu citas saimnieciskās rūpes. Vēsma rāda grāmatu un žurnālu kaudzi, ko tikko atnesusi no bibliotēkas.
“Katrā žurnālā ir kas vērtīgs. Izlasīju par aromātisko anīsu, varbūt pamēģināt, nezinu. Ja kas ieinteresē, tad lūdzu bibliotēkā, lai nokopē. Recepšu esmu sakrājusi daudz, un reta nav izmēģināta. Grāmatās gribas palasīt par kaut ko skaistu. Ja kaut ko interesantu izlasu, aiznesu arī kaimiņiem, dažkārt arī grāmatas nesu no bibliotēkas. Kaimiņi man labi. Pie vieniem svinēju Ziemassvētkus, otriem sagaidīju Jauno gadu,” stāsta raiskumiete un piebilst, ka cītīgi seko līdzi, kas notiek pasaulē. Ziņas televīzijā garām nelaiž. “Politika interesē, šausmu filmas un seriālus neskatos, romantiskās filmas gan. Vēl jaukus koncertus. Jutu līdzi mūsu Paulai Dukurei “Supernovā”. Latvju saimnieču ēst gatavošana arī patīk. Tikai ar sievām bijām izbrīnītas, ka cepampapīra vietā var izmantot avīzi,” pārdomās dalās Vēsma Zariņa.
Ik rītu, un tas jau ir rituāls, Vēsma sazvanās ar draudzenēm. Īpašas sarunas viņai ir ar skujenietēm, ar kurām kopā nostrādāti ilgi gadi. Kāda jāuzmundrina, kāda jāmierina, jo dzīvē katram gadās dažādi brīži. “Atnāk kaimiņš uz kafiju, ienāk kaimiņiene. Jāaiziet uz veikalu, tad bibliotēku. Satieku vienu draudzeni, otru. Gaidot gaļas veikalu, varam pārspriest jaunumus. Vasarā, ja vien parkā ir kāds koncerts, aizeju. Pagājušovasar izvēle bija maza. Ir jau paslinki vecie cilvēki, daudzi arī jau salīkuši. Reizi mēnesī mēs, pensionāri, nākam kopā, klausāmies, ko citi redzējuši pasaulē,” pastāsta raiskumiete.
Allaž visnepacietīgāk tiek gaidīti četri mazbērni un astoņi mazmazbērni. Vēsmai vienīgās bēdas, ka mazmeita ir Norvēģijā. “Laika pietrūkst. Tik daudz ko gribas izdarīt,” saka raiskumiete Vēsma Zariņa.
Komentāri