Kopā darboties
Aija Strazdiņa un Ināra Ozoliņa dzīvo kaimiņos Līvānu mājās jau vairāk nekā desmit gadus. Pirms tam abas kopā strādājušas bērnudārzā. “Par ko mums kaimiņienēm strīdēties. Abām vīru nav,” nosmej Aija un Ināra un atzīst, ka labi kaimiņi blakus ir svarīgi.
Abas kundzes kopā dejo, nūjo un, kā abas uzsver, – apmeklē pasākumus ne tikai tepat Stalbē, arī citviet novadā. “Ja viena kaut kur iet, tad otru pavelk līdzi. Esam bijušas brīnišķīgos pasākumos. Nūjojam tikai kopā. Ja viena neiet, otra arī ne. Tā iesākts,” stāsta Ināra. Kaimiņienes vieno kopīgas intereses. Un viena no tām ir arī dārzs. “Dārzi vasarā mums abām skaisti, vienās puķēs. Kas ir vienai, tas otrai,” bilst Aija.
Kā jau kaimiņienes, viņas viena otru arī uzmana. Abas smej, ka jau tie gadi, kad veselība var izspēlēt dažādus jokus. “Ja neesmu Ināru redzējusi, uztraucos. Vedekla arī viendien mudināja, ka Ināra nav pāris dienas redzēta, vai tik neesot kas noticis,” stāsta Aija. Inārai aizvien mājās neliela saimniecība – vistas, truši un paipalas. Pati tiek galā, draudzene tikai rudenī iet palīgā pārlasīt kartupeļus.
“Te visi kaimiņi ir draudzīgi. Tikai Stalbē cilvēki ir neaktīvi. Arī uz mūsu tautas namu vairāk atbrauc no Raiskuma un Straupes, nevis sanāk pašu cilvēki. Arī skolotāji varētu būt aktīvāki. Jaunieši Rozulā, Straupē, Raiskumā izveidojuši biedrības, darbojas, Stalbē nekā. Mēs gan braucam uz Raiskumu, Rozulu, Plāci, tur vienmēr vietējo ir daudz,” domās dalās Ināra. Kaimiņienēm drīz būs 75 gadi. Abas, steidzoties uz deju kopas mēģinājumu, tikai nosmej: “Jā, tur sāp, vēl tur arī, iedzer tableti, un uz priekšu.” Atbalstot vienai otru, grūtumi un smagumi vieglāk panesami.
Satikšanās vieta – pie dīķa
“Makšķernieks makšķernieku pazīst, centrā satiekoties par neko citu nerunājam – kur biji, ko noķēri,” smej Mārīte Čukure un Lidija Vanka. Abas ir azartiskas zemledus makšķernieces. Mārīte makšķerējusi no bērnības, bet tikai vasarās. Pirms gadiem desmit dēls paaicinājis līdzi. “Iedeva raustāmo, un domāju, nezin, kā būtu, ja izdotos izvilkt vienu zivi. Nepagāja ilgs laiks – kaut kas sāka raut ūdenī. Saucu – dēliņ, es zivi noķēru. Tā viss sākās,” stāsta Mārīte un uzsver, ka patīk makšķerēt gan ziemā, gan vasarā. Ziemā ir auksts, toties ezerā tiec, kur gribi, atliek tikai sēdēt un kustināt pātagu, nekas vairāk nav jāzina, kamēr vasarā vari copēt tikai no krasta.
* ŠITIK LIELA! Mārītei Čukurei un Lidijai Vankai pazīstami arī makšķernieku stāstiņi.
Lidijai vīrs bijis makšķernieks, ar viņu kopā vasarās braukuši uz ezeriem, nevarēja pat iedomāties, kā būtu ziemā. Arī tagadējais dzīvesbiedrs Gunārs ir makšķernieks. Viņš pierunāja pamēģināt. “Atrunājos, ka nemāku žibulēt, ka nekas nesanāks. Viņš bija neatlaidīgs. Ikreiz ilgi gatavojos, lai dotos uz ezeru, bet, kad uz tā tieku, nost nevar dabūt,” pastāsta Lidija.
Piedzīvojumu un gardu recepšu abām stalbēnietēm netrūkst. Reiz vasarā Mārīte aizbraukusi uz Vīņaudu dīķi. “Krastā skaisti salikti žagari. Pārgāju pāri un makšķerēju. Viss kārtībā – copē. Kur likt zivi? Aiznesīšu krastā un nākšu atpakaļ. Makšķere vienā, zivs otrā rokā, eju uz krastu. Tieku no žagariem nost, kā lieku kāju krastā, tā līdz kaklam ūdenī. Bet rokas turēju virs galvas, nepazaudēju ne līni, ne makšķeri. No pārbīļa ātri biju no dīķa ārā. Dēls nezināja, kur slapju likt, veda mājās,” piedzīvojumu izstāsta Mārīte. Lidija atklāj, kaut abas pie ezeriem pavada gana daudz laika, peldēt neprot. Lidija toties iemanījusies izvilkt krietnus lomus. Kādu laiku viņas izvilktais 2,5 kilogramus smagais breksis bijis pagasta rekords. Riebiņa ezerā viņa var lepoties ar smagāko noķerto līni, pat vīri tādu nebija izvilkuši. Pērn rekords ir trīs kilogramu līdaka dīķī. Todien viņa izvilka arī divu kilogramu līdaku. Mārīte atminas, kā ar dzīvesbiedru Braslā izvilkuši sešus kilogramus smagu līdaku, tad gan abiem rokas bijušas asiņainas.
“Šoziem vēl nav bijis laika aizbraukt līdz ezeram. Braucu tikai uz Unguru,” atklāj Lidija. Mārīte gan iecienījusi Piebalgas ezerus Inesi un Alaukstu, arī pašu Ungurs ir zivīm bagāts.
Kā jau viena pagasta sievas, zivis abas gatavo līdzīgi. Lidija pastāsta, ka no raudām gatavo frikadeles un kotletes, arī želejā ar tomātiem un sīpoliem, brekšus marinē, līdakas pārsvarā cep cepeškrāsnī ar garšvielām un sieru. Tad nedaudz patur vieglā marinādē, ir ļoti gardas. “Ziema vēl turēsies. Zivis mūs gaida,” priecīgi un pārliecināti saka Mārīte.
Kaimiņiem daudz kopīga
“Bērzi” un “Gundegas” atrodas kaimiņos. Savulaik “Gundegu” saimniece Vija Seikstule kopsaimniecībā un pagastā strādāja par agronomi, vēlāk arī par sociālo un kultūras darbinieci. “Bērzu” saimniece Vaira Liepiņa visu mūžu strādājusi lopkopībā, bijusi brigadiere Rozulā un Stalbē.
* VIENMĒR IR, PAR KO PARUNĀT. Rozulietes Vija Seikstule un Vaira Liepiņa šoreiz satikušās “Gundegās”.
Nu jau daudzus gadus abas dzīvo blakus mājās, cik nu tas attālums starp divām Līvānu mājām liels. “Ja kādu dienu nesatiekamies, tad kaut kā pietrūkst,” bilst Vija, bet Vaira paskaidro, ka reizēs, kad kaimiņiene aizbrauc pie bērniem uz Angliju, dienas šķiet garākas, neviens ciemos nenāk.
Katru rītu desmitos kundzēm pie vienas vai otras ir kopīga kafijas dzeršana. “Tad izrunājamies, ko gatavosim pusdienās, ko vakarā televīzijā rādīja, kā patika. Par ko runāt, mums nekad netrūkst,” stāsta Vaira. Vasarā dienas ritmā ir divas tikšanās – arī divos. Tad abas pasēž svaigā gaisā, pasauļojas. Agrāk arī devās garās pastaigās. Abas ir lielas lasītājas, mainās grāmatām, žurnāliem. Ja Vaira žurnālā vai avīzē ierauga kādu recepti, mudina Viju pamēģināt. “Vijai vairāk uzņēmības, es retāk ko jaunu gatavoju,” bilst Vaira.
“Mums katrā mājā bija lopi. Kopā sienu vācām, kopā stādījām un rakām kartupeļus, bērni gāja kopā. Tagad kaimiņi katrs savā mājā dzīvo, ar citiem kopā neiet. Bija mums vēl viena kaimiņiene, tad turējāmies trīs kopā. Nav jau savā starpā nekāda naida vai nesaprašanās, vienkārši cilvēki ir katrs par sevi,” domās dalās Vaira, bet Vija piebilst, ka agrāk daudzi strādāja kopā, katrai ģimenei bija saimniecības, kopīgi izmantoja tehniku un darīja darbus. Tagad katrs strādā citā pilsētā, kartupeļus nestāda, lopus netur, talkas nav jārīko. “Kādreiz kaimiņi visus lielos darbus darīja talkās. Bez citu izpalīdzēšanas bija grūti,” atgādina Vaira. Viņai vēl nesen bijušas vismaz vistas, bet lapsa vienā naktī parūpējusies, lai “Bērzos” tās vairs neturētu.
“Tagad arī es esmu pensionāre, abas bijām uz balli Stalbē,” ar gandarījumu stāsta Vija. “Tāda balle nav bijusi nevienu gadu!” uzsver Vaira un piebilst, ka vienmēr cenšas uz šo vakaru aiziet, tur var satikt bijušos kolēģus. Vaira nosmej – ja jau Vijai patika pirmā balle, tad ies nākamgad arī. Vija pensionāru vakarā satikusi pirmās darbabiedrenes no jaunības gadiem Raiskumā, tagad arī pensionāres. “Mums Rozulā arī ir jauki pasākumi, uz tiem brauc arī no Straupes un Raiskuma. Tāds Lieldienu pasākums nav nekur citur!” domās dalās Vaira. Kaimiņienes uzsver, ka ikvienam ir svarīgi satikt pazīstamus cilvēkus, tos, kam var uzticēties, dalīties atmiņās un pasapņot par rītdienu. Vija izaudzinājusi trīs bērnus un priecājas par trim mazbērniem. Divi mazdēli ir Anglijā. Vaira ir mamma divām atvasēm, un prieku viņai sagādā četri mazbērni.
Komentāri