Vairāk nekā simts bērnu mūspusē gada gaišākos svētkus sagaidīs sociālās aprūpes iestādēs un rehabilitācijas centros.
Iestādēs strādājošie cenšas bērnus, pusaudžus un jauniešus iepriecināt. Visās Cēsu rajona sociālās aprūpes iestādēs degs svētku egles, būs sarūpētas dāvanas un skanēs mūzika. Pieaugušie cenšas sarūpēt arī māju sajūtu un ģimenes noskaņu. Tajā pašā laikā neviens no aptaujātajiem speciālistiem neteica – mēs varam būt mammas vietā. Nevaram, jo katram bērnam mamma ir tikai viena – tā, kas dienu no dienas, gadu no gada ir viņa sirdī, pēc kuras viņš ilgojas, kaut mamma nemēdz apciemot pat svētkos… Audzinātājas saka – visvairāk visiem šiem bērniem pietrūkst mīlestības, drošuma sajūtas, kādu spēj dot vien ģimene. Un visi viņi sapņo par dzīvi ģimenē. Iepriekšējā vai jaunā, bet uz ilgu laiku. Tikmēr, kamēr izaugs. Diemžēl arī šāds balts brīnums piepildās arvien retāk. Norimst dāvanu laiks, un zināmie vai svešie labvēļi durvis ver retāk. Diemžēl.
Daži Skangaļu bērni dosies uz ārvalstīm
Pāris puikas gada nogali aizvadīs Francijā un Norvēģijā. Iestādes labvēļi ne tikai palīdz ikdienas darbā, bet aicina bērnus pie sevis. Viņi svētkos būs mājās, kuras puiši neuzskata par savējām, bet viņi vismaz zina, ka blakus ir cilvēki, kas viņus saprot, uzklausa, atbalsta. Daži Skangaļu bērni došoties pie vecākiem, lielajiem brāļiem vai māsām.
“Lielākā daļa bērnu paliks pie mums, jo viņiem nav kur iet. Dažiem vecāki ir miruši, daži zina, kur meklējama mamma, bet tur nav ko darīt, jo vecāki par bērniem neliekas ne zinis,” sacīja bērnu atbalsta un aprūpes centra “Skangaļi” audzinātājas. Pašlaik centrā rūpējas par 16 bērniem, septiņi puiši centrā ir no likvidētā bērnu nama “Gaujaslīči”.
“Bērniem visvairāk vajadzīga mīlestība. Varam dāvināt lietas, bet visvairāk trūkst mīlestības. Mazākie visu laiku ir blakus, jo vēlas, lai samīļo,” stāstīja audzinātāja Venta Leite un priecājās, ka pēc “Gaujaslīčiem” dabūjusi darbu Skangaļos. “Tā redzēšu savus puikas izaugam,” sacīja Venta. Viņa jau gadiem bijusi kopā ar bērniem, kuri, visbiežāk vecāku bezatbildības dēļ, dzīvo sociālās aprūpes iestādē, un Venta saka: “Diemžēl maz latviešu ģimenes vēlas šos bērnus paņemt pie sevis. Tāpēc nemaz nezinu, vai pareizs ir mudinājums viņiem dot cerību vien svētku laikā. Viņi vēlas, lai jaunai mammai, tētim, kaut vai krustmātei, varētu uzticēties mūžīgi.”
Audzinātāja Agrita Eņģe stāstīja, ka pašlaik arvien biežāk Skangaļos arī nonāk bērni, kuriem vecāki vai tieši mamma, kura gādājusi par bērniem, ir mirusi, tad iestādes darbinieki ar dubultu skubu cenšoties bērnus izcelt no krīzes un meklējot jaunu ģimeni.
“Viņi Ziemassvētku vecītim ir rakstījuši, lai atnes dāvanu kalnus – mp3 atskaņotājus, sporta preces un apģērbu, bet vislielākā dāvana viņiem būtu kāda uzņēmīga cilvēka sapratne. Viņi sapņo par dzīvi ģimenē, tāpēc reizi no reizes cenšas aizbraukt uz vecajām mājām. Taču notiek tā, ka pēc pāris dienām ir atpakaļ, jo mamma vai brāļi teikuši – mums trūkst naudas, viss apēsts, tāpēc brauc uz savām mājām,” dalījās Venta Leite. Kamēr notika šī skaudrā saruna, bērniem, par laimi, par tās saturu nebija ne jausmas. Viņiem bija iespēja izslidoties pēc sirds patikas Vidzemes Olimpiskajā centrā. Mēs nosalušām kājām un deguniem stāvējām blakus ledus arēnai un spriedām par dzīvi, bet šoreiz Skangaļu puikas un meitenes tiešām priecājās. Tā bija pirmā Ziemassvētku gaidīšanas laika dāvana, būs vēl arī citas un, Dievs dod, lai varbūt kāda bērna dzīvē ienāk lielais brīnums.
“Riekšaviņas” pusaudži vēlas aizmirst pagātni
Sociālās aprūpes un bērnu atbalsta centrā “Riekšaviņa” Zosēnos pārsvarā mājas atraduši palieli pusaudži, rīdzinieki. Viņi pirms svētkiem varēs televizoru skatīties un spēles spēlēt nupat izremontētā atpūtas telpā, Ziemassvētku laikā ciemos brauks labvēļi. Vai brauks kāda bērna vecāki? Drīzāk jau ne. Divi “Riekšaviņas” bērni regulāri apciemojot savus vecākus, bet daudzi auguši alkoholiķu ģimenēs, dzīvojuši uz ielas, iemantojuši atkarības.
“Šo gadu laikā ir darīts viss, lai “Riekšaviņa” būtu bērnu mājas, jo viņiem nekā cita nav. Tajā pašā laikā, cik mums ir bērnu bāreņu? Divi. Pārējiem ir vecāki, kuri par bērniem neliekas ne zinis, tāpēc audzinātāji, skolotāji sakām – viņi ir mūsu. Viegli mums neiet, nevēlas viņus pieņemt ģimenēs, jo visi grib mierīgus, paklausīgus bērnus. Šie bērni visu laiku ir cīnījušies par sevi, tāpēc viņi ir paši par sevi un nevēlas, lai viņus pārtaisa. Viņi vēlas vien pozitīvas attiecības ar apkārtējiem, būt pieņemti,” stāstīja centra direktore Aija Groza, bet tajā pašā laikā teica: “Protams, ka arī viņi ilgojas pēc gaišuma. Un viņiem būs jauki Ziemassvētki. Mēs nekad nebūsim mammas vietā, kas mīt viņu sirdī, bet radām labestības atmosfēru. Viņiem te ir mājas, jo no īstajām viņi nereti atgriežas, sakot – esmu atpakaļ, jo tur vienkārši nebija ko ēst.”
Aija Groza atzina, ka centrā dzīvo daudzi juridiski brīvi bērni. Tas nozīmē, ka ikviens labas gribas, uzņēmīgs un saprotošs cilvēks, kāda ģimene varētu bērnu pieņemt un palīdzēt viņam izaugt. Taču arī šeit adopcija, aizbildniecība tiek formēta ļoti reti. Izņēmums ir audžuģimenes, kuras apņemas vismaz uz laiku, kas reizēm iestiepjas gadu garumā, gādāt par bērniem.
Arī svētkos ārstēsies no atkarībām
Rehabilitācijas programmas bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, kuri cieš no alkohola, narkotisko vielu atkarības, neiesaka pārtraukt. Viņi iziet kursu, tāpēc vairāk nekā 20 pusaudži, kas dzīvo rehabilitācijas kolektīvā “Saulrīti” Lielstraupē, un 42 pusaudži, kas vēlas tikt vaļā no sev nevēlamā “Dzīves enerģijā” Jaunpiebalgā, centros arī sagaidīs Ziemassvētkus un Jauno gadu.
“Saulrītos ir audzēkņi, kuriem atļauts doties mājup, būs vecāki, kuri brauks pie savām atvasēm, lai kopā pavadītu svētku brīvdienas.
Centrā ir bērni, kuri ierasti svētkus svinējuši mājās. Viņiem ir ļoti grūti palikt šeit. To zinās katrs, kuram piespiedu kārtā nācies gada gaišākajos svētkos nebūt kopā ar ģimeni. Bet par mūsu pusaudžiem nevaru teikt, ka viņiem svētkos nebūs nekāda gandarījuma – kopā cepsim piparkūkas, būs pasākumi. Tiem bērniem, kas šeit nonākuši no bērnu namiem, būs iespējams izjust patiesu ģimenes sajūtu, jo šīs pieredzes viņiem joprojām trūkst,” sacīja “Saulrīti” vadītāja Sanita Strazdiņa un piebilda, ka jebkuram bērnam svētkos vajadzētu dāvanā saņemt patiesu sirsnību, jo dāvanu kalni ne vienmēr tiek novērtēti, tie rada vēlmi vairāk un vairāk patērēt.
Pusaudžu rehabilitācijas centra “Dzīves enerģija” vadītāja Gunta Leimane sacīja: “Es visiem saviem audzēkņiem novēlētu stipru gribasspēku. Daudzi no viņiem var izķepuroties no situācijas, kurā nonākuši. Un mammām ir jāattopas, ka bērns jāsamīļo ne tikai svētkos.” Speciālisti gan bija vienisprātis, ka tas, kas pašlaik notiek Latvijā – slikta sociāli ekonomiskā situācija, pieaug bezdarbs – nekādi neveicina pozitīvas emocijas. “Kamēr vecāki sitas pa dzīvi, pelnot naudu iztikšanai, viņiem nepaliek laika mīlestībai. Nav ilūziju, ka kādreiz mums būs tukši bērnu nami, nebūs vajadzīgi rehabilitācijas centri,” tā speciālisti.
Bērni cenšas aizmirst vardarbību
Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā “Dardedze” ievieto bērnus, kuri cietuši no vardarbības – emocionālas, fiziskas un pēdējā laikā aizvien biežāk – seksuālas. Ziemassvētkus centrā sagaidīs 22 bērni no visas Latvijas, arī viens bērniņš no Liepas pagasta. “Dardedzes” speciālisti neslēpj, ka bērni, kuri ilgstoši cietuši no sev tuvo cilvēku nožēlojamas
attieksmes, nespēj baudīt svētkus, pat ikdienas priekus.
“Viņi ir trauksmaini, dusmīgi. Nedroši par nākotni. Daudziem nekas neinteresē un viņi baidās nonākt uzmanības centrā, kā tas notiek, piemēram, Ziemassvētkos. Un skaudri, jo emocionālu vardarbību, ko bērns, iespējams, cietis gadiem, ir grūti pierādīt. Bet ir vienmēr skaidrs, ja bērns ir seksuāli izmantots, cietis no fiziskas vardarbības, tad būs bijusi arī emocionāla krīze,” tā centra sociālā darbiniece Iveta Mendziņa un piebilda, ka arī Ziemassvētku pieredze šiem bērniem ir ļoti dažāda. Bieži nācies atzīt – eglīte viņiem mājās ir bijusi, pat izrotāta, bet kādi cilvēki bija blakus, ap egli?
Komentāri