2007.gadā laikraksta “Druva” aptaujā “Gada cilvēks” lasītāju dāvāto titulu par “Taurenes vēstures atdzīvināšanu” ieguva novadpētniece Spodra Ergarde.
“Šis gads bijis ļoti dažāds. Arī padarīts nav maz,” saka Spodras kundze. Pērn viņa ar klusu lepnumu atklāja divas ieceres – iekārtot ekspozīciju par naudu Latvijā un Taurenes vadītāju galeriju. “Tas izdarīts. Apzināti un savākta informācija par visiem pagasta, ciema priekšniekiem no 1918.gada. Uz atklāšanu ir uzaicinātas viņu dzimtas, dažu pārstāvēs trešā, ceturtā paaudze,” stāsta vēsturniece. Viņa Taurenes novadpētniecības muzejā par Latvijas vēsturi stāsta, izmantojot naudu, ko dažādos laikos izdevušas dažādas varas. Ar lepnumu Spodra rāda Stučkas laika Cēsīs drukāto naudas zīmi, kuru rotā uzraksts : “Ja šo naudas zīmi viltos, viltotājs tiks nošauts.”
“Vasarā muzejā bija daudz apmeklētāju. Šogad daudz vairāk nekā agrāk uz kapu svētkiem un svecīšu vakaru brauca dzimtas, pieteicās apskatīt muzeju. Arī represēto ģimenes no dažādiem novadiem labprāt ienāk muzejā, uzzinu jaunus faktus,” stāsta Spodra un piebilst, ka interesanta bijusi tikšanās ar bijušās klasesbiedrenes ģimeni, kura tagad dzīvo Alūksnes pusē. Muzeja apmeklētāju vidū bijuši daudzu Latvijas pašvaldību vadītāji.
“Gada sākumā bukletam uzrakstīju pacilājošus vārdus par pēdējiem 20 gadiem pagastā. Citēju padomes priekšsēdētāja teikto, uzvelkot Eiropas Savienības karogu mastā pie pagastmājas. Tagad vairs nezinu, ko darīt. Lielākais Taurenes kokapstrādes uzņēmums slēgts, daudzi palikuši bez darba. Kāds cilvēkiem būs noskaņojums valsts svētkos?” domās dalās Spodra Ergarde. Kā vēsturniece viņa velk paralēles ar 1929. līdz 1933.gada ekonomisko krīzi, kad arī jaunā Latvijas valsts tikko bija sākusi saimniekot. Tad zemnieki saņēma atbalstu no valsts, izķepurojās un Latvija kļuva par attīstītu un bagātu zemi. Viņa atgādina, ka 1939.gadā Dzērbenes skolas izlaidumā direktors Baņukalns vēlējis: “Jūs gaida grūti laiki, bet turieties pie mātes Latvijas, kā bites turas pie savas mātes.” Arī šos vārdus šodien nedrīkst aizmirst.
“Daudz esmu domājusi par tiem, kuri strādā laukos, kuri par spīti grūtībām neatsakās no lauksaimniecības. Pagastā ir desmit saimniecības, kurās audzē lopus. Saimnieki nedomā padoties, viņiem ir mērķis, uzņēmība un gribasspēks,” saka Spodra Ergarde.
Vaicāta par tiem, ko gribētu ieteikt šīgada aptaujai, viņa atbild, ka tie ir pagasta zemnieki. Katrs, kā spēj, turpina attīstīt savu saimniecību. Vienam klājas nedaudz vieglāk, citam grūtāk. Spodra uzteic Sarmītes Knābes un Sarmītes Aļeksejevas saimniekošanu, Raimonda Vaguļa uzņēmību, kurš droši pateicis, ka viņa dzīves mērķis ir būt lauksaimniekam. Viņš turpina izglītoties, kopā ar ģimeni audzējot gaļas lopus. Apbrīnas vērta ir Māra Ozola izvēle – saimniekot kā pirmās Latvijas laikā, kad kūtiņā audzēja gan govis, gan aitas un vistas.
“Visās stiprajās pagasta zemnieku saimniecībās saimnieko stipras ģimenes,” uzsver Spodra Ergarde un piebilst, ka zemniece un lauku konsultante Anda Liepiņa pati ir laba saimniece, reizē arī padomdevēja un palīgs citiem.
Komentāri