Daudz esam rakstījuši par ceļu satiksmes noteikumiem, par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt un kādi ir sodi par pārkāpumiem. Šoreiz “Druva” aprunājās ar autovadītājiem par auto vadīšanas paradumiem, kā arī tikās ar policistiem un mediķiem.
Vienu jau var?
“Druva” veica nelielu iedzīvotāju aptauju, vaicājot 30 autovadītājiem, vai kādreiz sēdušies pie stūres pēc alkoholisko dzērienu lietošanas un vai izmanto drošības jostu. Jāatzīst gan, ka par braukšanu dzērumā, avārijām aptaujātie nav runātīgi, īpaši uztraucās par to, vai paliks anonīmi.
Lai gan aptaujāto skaits nav liels, rezultāti bija satraucoši. Tikai septiņi autovadītāji apgalvoja, ka nekad nav sēdušies pie stūres, ja pirms tam lietojuši alkoholu. Pārējie atzinās, ka pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus tomēr ir sanācis. Liela daļa gan vērtēja, ka, visticamāk, šajos gadījumos promiles netiktu konstatētas, jo izdzerta viena, divas vīna vai kāda stiprāka dzēriena glāze. Ja aptaujātās sievietes par šādu rīcību jutušās vainīgas un braucot baidījušās par sekām, tad vairāki vīrieši – autovadītāji uzsvēra, ka, viņuprāt, nedaudz iedzēruši, brauc pat prātīgāk un uzmanīgāk.
Vaicāti, vai ir piedzīvoti ceļu satiksmes negadījumi, apmēram puse autovadītāju atbildēja apstiprinoši. Lielākoties notikuši nelieli negadījumi bez traģiskām sekām. Kāds gados jauns puisis atklāja, ka reiz iekļuvis avārijā: “Nenoliegšu – biju iedzēris, taču ļoti nedaudz. Darba dienas beigās svinējām kolēģim dzimšanas dienu un izdzērām pāris glāzes. Jutos labi, nolēmu riskēt un braukt mājās ar savu auto. Biju uzmanīgs, ceļu jau no galvas zināju, taču kaut kā sanāca neizņemt līkumu. Iebraucu grāvī, mašīna apgāzās. Par laimi, nekas traks jau nenotika, bet varēja būt arī citādi…”
Drošības jostu lietošanu gandrīz visi aptaujātie atzina par nepieciešamu. Tomēr teica, ka paši tās izmanto, bet pasažieriem neuzspiež. Interesanti, par spīti kampaņām, 12 autovadītāji nezināja, ja pasažieri automašīnā nav piesprādzējušies, var sodīt arī autovadītāju.
Daži, lielākoties gados vecāki autovadītāji, pauda uzskatu, ka drošības jostas traucēklis vien ir, tādēļ, pa lielajiem ceļiem braucot, viņi tās uzliekot, bet pilsētā ne.
Neapdomība var nogalināt
Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja 1. nodaļas inspektore Zeltīte Čemme izmeklē lietas par ceļu transporta negadījumiem, kuros cietuši cilvēki. Viņa redzējusi daudz avāriju un arī vistraģiskākās sekas.
Agrāk Z. Čemme kā Cēsu rajona eksperta palīdze braukusi uz noziegumu vietām, arī uz slepkavībām, un domājusi, ka nekad vairs negribētu tādu darbu. Taču viņa neslēpj, ka redzēt avāriju sekas ir desmitreiz grūtāk un smagāk. Z. Čemme atzīst: „Tas ir briesmīgi, un emocijas ir grūti aprakstīt, tāpat kā avārijas skatus. Redzot cietušos, reizēm dzirdot ievainoto kliedzienus, pēc tam nemūžam nenāks prātā sēsties pie stūres alkohola reibumā. Gadījies, ka uz notikuma vietu atbrauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču cilvēks ir guvis tik smagas traumas, ka palīdzēt un glābt dzīvību vairs nav iespējams. To redzēt ir emocionāli smagi, tāpat kā paziņot par nāvi tuviniekiem. Bijuši gadījumi, kad bojā gājušajam neatlaidīgi zvana mobilais telefons. Tad izmeklētājam nākas atbildēt un paziņot par nāvi.”
Policiste atzīst – raksti, reklāmas kampaņas un klipi lielākoties ir pārāk maigi un nespēj parādīt reālos avāriju iznākumus. Tādēļ aizvien liela daļa autovadītāju pret savu un citu drošību izturas nenopietni – brauc dzērumā, pārkāpj ātruma ierobežojumus, neizmanto drošības jostas un brauc agresīvi. Lai gan daļa autovadītāju uzskata, ka viena izdzerta glāzīte grādīgā nerada risku iekļūt avārijā, Z. Čemme ir kategoriska: „Kaut viena glāze alkoholiska dzēriena paildzina reakcijas laiku, spēja reaģēt vairs nav tāda, kāda būtu bijusi skaidrā prātā. Arī tad, ja cilvēks ir noguris, reakcijas laiks palielinās.”
Tikpat kategoriska ir arī Cēsu rajona slimnīcas traumatoloģiskās nodaļas vadītāja Anda Skrastiņa. Viņa uzsver, ka pat pieredzējuši autovadītāji, esot dzērumā, izraisa negadījumus: “Mēdz būt, ka asinīs ir ap 0,48; 0,56 promiles, kas, viņuprāt, nav nekas, bet uzmanība tomēr ir bijusi ne tik izteikta. Nevajadzētu domāt, ka alkohols veicina uzmanību.” Turklāt nereti vissmagākās traumas gūst ne jau pats vainīgais, bet tās automašīnas pasažieri, kura pagadījusies pa ceļam iedzērušā šofera auto. “Pēdējā laikā reti gadās avārijas, kurās autovadītāji būtu absolūti nedzēruši. Šogad konstatēts arī rekordliels promiļu daudzums, kādam autovadītājam bija 6,12 promiles asinīs un 8,15 urīnā,” pastāstīja A. Skrastiņa, uzsvērdama, ka braukšanai reibumā galamērķis nereti ir vai nu traumatoloģiskā nodaļa, vai pat morgs.
Pieredze Z. Čemmei radījusi pārliecību arī par drošības jostu neatsveramo nozīmi: „Lielākoties visās avārijās ar letālām sekām vai avārijās, kurās cietušie gūst smagus miesas bojājumus, cilvēki nav bijuši piesprādzējušies ar drošības jostām. Manā praksē nav gadījumu, kad ir uzlikta josta un tādēļ cilvēks nebūtu izdzīvojis.” Tomēr aizvien daudzi uzskata, ka drošības jostas ir nevajadzīgas. Z. Čemme vērš uzmanību, ka var braukt prātīgi, taču neviens nav pasargāts no citu autovadītāju radīta riska. Traģiskas sekas var būt pat, saduroties automašīnām, kas pārvietojas ar 50 km/h, īpaši tad, ja braucošie nav piesprādzējušies.
Z. Čemme atzīst, ka satraucoša ir tendence – jauniešu un nepilngadīgo sēšanās pie stūres bez tiesībām, turklāt dzērumā. Kādā avārijā bojā gājis 16 gadus vecs puisis, kurš bijis pasažieris automašīnā, ko vadījis iereibis 15 gadus vecs zēns. Nesen pie stūres aizturēts vēl kāds 15 gadus vecs puisis, taču kādā avārijā iekļuvis 17 gadus vecs jaunietis, kurš braucis ar motociklu. Z. Čemme uzsver – grūti saprast vecākus, kuri pērk vai iedod transportlīdzekļus. Par ko viņi domā un vai jūtas līdzvainīgi?
„Daudzi neapzinās neapdomīgas rīcības sekas – apdzen neatļautā vietā, neievēro ātruma ierobežojumus, brauc iedzēruši. Taču pēc avārijas izmainās visa dzīve. Tā atstāj sekas veselībai un arī psihei, bet par to jau neviens nerunā. Var būt pat tā, ka pēc avārijas cilvēks vairs negrib kāpt automašīnā.
Lielākoties avārijās tiek gūtas vieglas traumas ar īslaicīgiem veselības traucējumiem, piemēram, smadzeņu satricinājums, bet slimošana arī šādās reizēs var aizņemt vairākas nedēļas. Arī šādām traumām var būt ilglaicīgas sekas. Arī es to tā īsti izpratu tikai pēc tam, kad pati iekļuvu avārijā un slimoju sešus mēnešus,” uzskata Z. Čemme.
Komentāri