To, ka debesīs ir mākoņi, viņas vecāki nevis redz, bet jūt, un saule viņus nevis žilbina, bet silda. Santa ir viņu acis un reizē acuraugs.
“Mammīte un tētis ir gandrīz neredzīgi, bet nav tā, ka viņi ar darbiem netiek galā. Atšķiras tas, ka krāsu vietā mamma redz – ir tumšs vai
gaišs, viņa redz siluetus, un tētim tas ir līdzīgi,” stāstīja piecpadsmitgadīgā Santa Pēce, kura mācās Cēsu pilsētas pamatskolā. Skolas laiks paiet skolā, bet brīvais laiks?
“Man jau nemaz tik ļoti nepatīk pa ballītēm iet, un daudz apkārt nebraucu. Man ir draudzene, ar viņu kopā pavadām laiku, bieži dodamies uz Gaujmalu. Jā, nu varbūt vairāk esmu kopā ar mammu un tēti,” dalījās Santa. Meitenes mamma Ilga saka: ar prātu jau vecāki visu izdomā viņas vietā, bet ir reizes, kad vajadzīga palīdzība, jo viņa ir mūsu acis.
Meita veic visus maksājumus, izmanto bankomātu un interneta banku. To tiešām mēs nevaram. Ja veikalā iegādājos gaļu, tad viņa ir tā, kas var novērtēt kvalitāti, ja pērku apģērbu, tad viņa var pateikt, kā izskatās. Es jau redzu vien to, ka stāvu spoguļa priekšā, bet acis ir vajadzīgas, lai izvērtētu.” Arī tētis Indulis neslēpa, ka visbiežāk meitai lūdz palīdzību izlasīt kādu dokumentu, pateikt, kas bijis vēstules
rakstītājs.
“Ar parastā, sīkā rokrakstā rakstītu tekstu mēs netiekam galā,” tā Indulis. Tajā pašā laikā vecāki atzina, ka viņiem laimīgi izdodas neturēt savus bērnus īsā saitītē pašu tuvumā. Vecāki iemācījušies būt patstāvīgi un priecājas, ja bērni rod vietu savā dzīvē. Vecākais dēls Sandis jau pāris gadus studē Klaipēdā aktiermākslu, un vecāki smejas, ka negaustos, ja kādreiz dēls kāptu uz teātra skatuves vai filmētos, bet Santai viņi novēl izvēlēties darīt to, kas sirdij pats tuvākais.
“Man liekas, ka viņa, vērojot mūsu dzīvi, pamana, ka ne viss nāk viegli, un saprot, ka tieši ar neatlaidību var daudz panākt,” tā Ilga. Bet ko par visu iepriekšteikto saka pati Santa?
“Man liekas, ja vari otram dzīvē palīdzēt, tad tas ir jādara. Es palīdzu mammai, tētim. Bieži braucu uz Raiskumu, kur palīdzu vēl vienai sievietei ar redzes traucējumiem. Es jau neko nedaru viņas vietā, bet es redzot pasaku, kā labāk izdarīt. To esmu sapratusi, ka cilvēkus, kuriem ir problēmas, vajag nevis žēlot, bet tikai būt blakus un pateikt, kā labāk izdarīt,” skaidroja Santa un bija gandarīta, ka šogad varējusi piedalīties Cēsu pašvaldības sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras projektā, kurā tie, kas jau ikdienā palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai to vēl darīs, varēja kļūt par algotiem asistentiem. Kā projekts virzīsies nākamajā gadā, vai tam būs līdzekļi Cēsīs un valstī, vēl nav zināms, bet Santa ir pārliecināta, ka savā palīdzībā dalīsies, jo viņai tas sagādā prieku. Un Santa pat nesaprot, kāpēc no malas liekas, ka, ikdienā palīdzot vecākiem un līdzcilvēkiem, viņa varētu
zaudēt bērnībai un jaunības laikam piemītošo brīvības izjūtu.
“Es laikam ikdienā nepamanu, ka mūsu dzīve kaut kā īpaši atšķirtos. Ja mammai kopā ar mani ir vieglāk iet pa ielu – apvedīšu peļķei apkārt, ja ērtāk iepirkties lielveikalā, tad esmu blakus un palīdzu. Citādi man ir sajūta, ka vecāki tāpat labi zina, kāda es un brālis izskatāmies, ko darām, kā jūtamies. Protams, ir brīži, kad aizdomājos, cik liela nozīme ir redzei, un ir brīži, kad palicis vecāku mazliet žēl, bet es esmu pieradusi. Un mums kopā iet ļoti labi,” sacīja Santa, un nav pamata neticēt, jo Ilga smaidot saka: “Es pēc balss dzirdu, kā viņiem iet. Man pietiek dzirdēt vien – čau, un es skaidri zinu – ir prieks vai rūpes.”
“Jā, es neredzu, ka arī mani bērni noveco, es neredzu viņu sejas vaibstus. Arī tad, kad viņi bija mazi un ģērbjami, es tikai jutu, kas jāizdara, sataustīju, kam jābūt mugurā, un bērnudārzā brīnījās – vecāki gandrīz nekā neredz, bet bērni tik glīti saģērbti,” ar smaidu sejā atcerējās Ilga Pēce, kura atzina, ka dzīve jādzīvo tāda, kāda tā ir – jo vairāk laba prātā, jo vairāk prieka. Santas tētis spēlē un dzied, Ilga dodas uz visiem pasākumiem, visām nodarbībām, kuras rīko Cēsu neredzīgo biedrībā. Viņi dodas pastaigā pa pilsētu un lepojas, ka ir stipra ģimene.
Komentāri