Arvien izskan viedoklis par zāļu industrijas lobijiem, dažādu uztura bagātinātāju lietošanas ieteikumiem medijos un to, cik daudz naudas atstājam aptiekās, šķiroties no paprāvām summām, kaut faktiski naudas ir tik, cik ir. Interesējoties plašāk, nonākam pie secinājuma, ka vislielākie medikamentu patērētāji ir cilvēki ar smagām slimībām un seniori, kuri nereti zāles lieto pat bez acīmredzama iemesla.
Cēsu pansionāta medicīnas personāls ir tas, kurš vistiešāk strādā ar vecāka gada gājuma ļaudīm un daudzo gadu laikā ir spējīgs izdarīt secinājumus. Par to, kādā stāvoklī pansionātos nonāk sirmgalvji un kāds ir viņu medikamentu patēriņš, vaicājām Cēsu pansionāta “Cīrulīši” galvenajai medicīnas māsai Ivetai Dimbelei.
“Pēdējā laikā pansionātā iestājas klienti, kuriem ir ļoti smagas slimības, aptuveni 80 procentu ir pēc insulta, līdz ar to puse klientu ir paralizēti. Otra lielākā kategorija ir demences slimnieki, trešā kategorija ir diabēta slimnieki. Arī viņi ir smagā stāvoklī, jo, lai gan diagnoze konstatēta pirms iestāšanās pie mums, insulīna lietošana ir bijusi pavirša, neregulāra, tāpat kā ēšana,” saka medicīnas māsa, pieminot, ka pensionāri ārstu apmeklējuši pietiekami čakli, taču pašu aizmāršība un tuvinieku paviršība novedusi pie tā, ka, piemēram, asinsspiediena zāles, kas jāizdzer no rīta, nav iedzertas vēl agrā pēcpusdienā.
Tāpat seniori aizraujas ar pašārstēšanos. Šai paaudzei joprojām raksturīgi ticēt tam, ko rāda televīzijā vai raksta žurnālos. Pensionāri paši uz savu galvu izdomā, kādus bezrecepšu medikamentus lietot, nepārzinot, vai šāds zāļu kokteilis vispār ir ieteicams. Tikpat labi vienas zāles ar otrām var konfliktēt vai nedot nekādu rezultātu. “Tā patiešām notiek. Arī pansionātā pie māsiņām nāk klienti, noliek naudiņu un saka – man vajag to, to un vēl šito! Viņus atrunāt ir neiespējami, neskatoties uz to, ka tagad ir vasara, mēs ēdam lokus, dilles un spinātus, klients ieņēmis galvā, ka vēl jādzer ķīmiskie vitamīni. Ārsts viņam nozīmējis Mildronātu, bet pēc žurnāla izlasīšanas pensionārs uzstāj uz to, ka viņam vēl vajag Kardioeis vai Valeronu,” pauž I. Dimbele.
Medicīnas māsa skaidro, ka jebkurš pretsāpju medikaments bojā kuņģa gļotādu, tālāk veidojas kuņģa čūla, gastrīts, kas noved pie kuņģa čūlas asiņošanas, tāpēc Omeprazols vai Raniberls pensionāriem ir kā otrā maize, tomēr pāriet uz dabiskiem ārstniecības līdzekļiem seniori nevēlas – viņi tic ķīmiskai tabletei. Ļoti bieži pensionārs ir gadiem lietojis vienu medikamentu, kas viņu novedis pie blakusparādībām, kas minētas zāļu lietošanas instrukcijā.
Cilvēka mūžs kļūst garāks, bet ārsti novērojuši, ka tas nebūt nav medicīnas nopelns, drīzāk gan dzīves rūdījums: “Pie mums nonāk sirmgalvji krietnos gados, un viņu vidū ilgdzīvotāji izrādās tie, kuri medikamentus īpaši nelieto.
Ilgdzīvotājiem ir vairākas kopīgas pazīmes, un tās ir: bijis smags lauku darbs, līdz ar to arī kustības un svaigs gaiss, viņi ir norūdījušies. Tāda gripa, apaukstēšanās un citi vīrusi viņus reti kad skar. Šie cilvēki ir psiholoģiski ļoti noturīgi, viņiem nav raksturīga pārlieku liela emocionalitāte. Pansionātā ir trīsreizēja ēdināšana un noteikts, kam jābūt ēdienkartē. Bieži šie mundrie klienti kaprīzē un saka, ka to neēdīs, šitas negaršo un to zāli (salātus) vispār lai aizvāc. Kad sadusmojamies un prasām, ko tad tu mājās ēdi? Viņi parasti atbild – kartupeļus, kārtīgu rupjmaizi un speķi. Mums bija kāds kungs, kurš vienmēr apēda tikai pusi no porcijas, kā viņš pats paskaidroja, viņš taču nekustas, fizisku darbu nedara, kam viņam vajag tik daudz! Pansionātā viņš galvenokārt paēdot, guļot un lasot avīzi, uzaudzis vēders viņam neesot vajadzīgs.”
Medicīna neapšaubāmi attīstās, taču pansionāta galvenā medicīnas māsa pārliecināta, ka nekādi sasniegumi nevar iedot to, kas nav pašā pamatā: “Ja atskatāmies uz veselīgo ilgdzīvotāju jaunību, daudzas kaites laukos ārstēja ar tējām, pa rokai bija dabas aptieka, neviena mamma neskrēja pie bērna ar Ibumetīnu, neviena mamma nedeva uztura bagātinātājus un nepirka sintētiskos vitamīnus. Toties mūsdienās vienai kaitei pieejamas desmit tabletes divdesmit nokrāsās.”
Vēl viena veselīgo un mundro pensionāru novecošanas kopīgā pazīme ir pozitīva domāšana un priekpilna attieksme pret visu, kas stājas ceļā. “Ilga mūža īpašnieki ar prieku kavējas atmiņās, un to dara vairums senioru, bet šie spraunie vecīši it visā saskata kaut ko labu, kaut ko gaišu, neskatoties uz to, ka aiz muguras ir kara gadi un dažiem Gulags, izsūtījums. Viņi ar aizrautību dalās jaunības dienu piedzīvojumos gan par to, kā svinējuši svētkus, gan par to, kādus podus vārījuši. Viņi nenodarbina sevi ar globālām lietām vai, piemēram, politiku, kurā viņi tik un tā neko nevar mainīt. Viņi atplaukst, pieņemot savu dzīves gājumu, traģēdijas, šo dienu, šo mirkli tādu, kāds tas ir,” saka I. Dimbele, piebilstot, ka mundrie seniori arī labprāt iesaistās koncertos, apmeklē pansionāta pasākumus, spēlē spēles, risina krustvārdu mīklas, vārdu sakot, uztur možu garu un kustina pelēkās smadzeņu šūniņas.
Lai arī runājām par uztura nozīmi veselīga dzīvesveida piekopšanā, viss nebūt nav vienkārši, jo lielākais pretinieks ir gadu desmitiem izveidotie paradumi. Latviešu ēdienkartē patiešām dominē kartupeļi, gaļa, marinējumi, piena produkti un sezonas dārzeņi, mazāk augļu.
“To spalvaino kartupeli nes prom!” teikusi kāda pansionāta iemītniece, pastumjot malā eksotisko kivī. “Un ir vienalga, cik tas kivi pilns ar vitamīniem. Vakar bija žēl noskatīties, cik kilogramu burkānu salātiņu izmetām, bet klienti zaļumus neēd, un neviens viņu nepārmācīs. Cilvēki sezonā ir iecienījuši redīsus, dilles, gurķus, tomātus, sīpolus, lapu salātus, bet spināti, rukola viņiem sveši, lai cik tie būtu bagāti ar šķiedrvielām un vitamīniem, tāpēc pie dārzeņiem un augļiem ir jāpierod no bērna kājas,” piekodina medicīnas māsa.
Veselīgām vecumdienām vajag kustību, un tas nekas, ja nav plaši lauki un lopu kūts, kurā pašam jākustas kā teļa astei šurpu turpu: “Arī pilsētniekiem ir brīnišķīgas iespējas iet ārā nūjot, braukt ar divriteni, lēni pastaigāties, dejot vai piedalīties brīnišķīgās vingrošanas sesijās pensionāriem. Jā, 60 gadu vecumā špagatu neuztaisīsi, bet kustība izvingrina arī iekšējos orgānus, notiek asins cirkulācija, nostabilizējas psihe, vairojas laimes hormoniņi.”
Medicīnas māsa iesaka par vecumdienām domāt jau agrākos gados, laikus mērķtiecīgi strādāt ar sevi, lai vecums tomēr būtu brālis. “Kaut ģimenes ārstam jāvaicā, cik nopietnas ir kaites, ar kurām cilvēks slimo. Vai tās var ārstēt arī citādi, ne tik agresīvi, ar ķīmiju. Ārsti arī reizēm grēko, izrakstot zāles, lai tik miers. Taču jāiesaistās pašiem cilvēkiem, jo tā ir atbildība par savu ķermeni, par savu dzīves kvalitāti, ko īpaši izjutīsim vecumā,” domā I. Dimbele.
Taujāta, vai 50 gados ar smagu zāļu lietošanas pagātni ir iespējams visu vēl vērst pa labu, galvenā medmāsa saka: “Protams, ir. Bet uzlabojums nenotiks dažos mēnešos, gadā, vajadzēs vairāk laika, turklāt pēc zāļu “atmešanas” varētu rasties sajūta, ka ir vēl sliktāk, nekā bija, tāpēc uz savu galvu nedrīkst strauji pārstāt lietot medikamentus. Noteikti jākonsultējas ar ģimenes ārstu. Daži medikamenti ir tik nopietni, ka nodrošina ķermeņa pilnvērtīgu funkcionēšanu, bet, iespējams, var samazināt devu vai no kāda cita atteikties pakāpeniski.”
Komentāri