Turpinām aicināt cilvēkus paust savas sajūtas tuvo valsts svētku noskaņās. Zināms, ka valsts pašlaik piedzīvo ekonomisko krīzi vai tikai tās priekšvēstnešus (viedokļi dalās). Noskaņojums nav saulains – nebrīnos, ka daudzu vārdos ir rūgtums. Viņi gatavi visās avīzes lapās kritizēt notiekošo, bet kaut ko labu pateikt nespēj.
21 gadu vecā Anda Blumberga, kura strādā bankā, portālā draugiem.lv sevi raksturo kā “patriote”. Tas tā vien mudina pavaicāt viņas domas par tēmu “Es Latvijai. Latvija – man.”
“Labs teikums nav nemaz tik viegli pasakāms, īpaši tad, ja nupat lasīts – valsts budžeta izdevumus vēl vairāk samazinās, latvieši no Īrijas atgriezties nedomā. Vislielākās patriotiskās domas man nāca prāta tad, kad lasīju Laimdotas Sēles grāmatu “Māte man teica”, kurā rakstīts par Latvijas gadiem, kad pie varas bija PSRS un latvieši tika izsūtīti – viņi pat tālajā Sibīrijā nezaudēja cerību kādreiz atgriezties sev tik dārgajā Latvijā. Ja viņi varēja pārciest grūtos izsūtīšanas gadus un cerēt, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva un viņi varēs dzīvot laimīgi savu senču mājās, tad mums, kurus ir skārusi tikai ekonomiskā krīze, viņu priekšā būtu jākaunas sūdzēties, ka ir slikti. Protams, laiki mainījušies, bet mums tiešām ir daudz iespēju, kuras vajag tikai pamanīt.
Par pagātni man grūti runāt – es jau atceros tikai brīvās Latvijas gadus. Nevajadzētu pazaudēt tieši to – vecāko cilvēku atmiņas par izsūtīšanu, par vēlmi pēc mājām. Tās vajadzētu visiem spēkiem saglabāt, lai arī nākamās paaudzes visu varētu uzzināt. Mūsu vēsture ir mūsu bagātība, tāpat kā mūsu senči, kas cēlās un krita par brīvu Latviju. Tikai diez vai viņi to iztēlojās šādu.
Valsts kā tāda? Ja nebūtu dzirdēti atmiņu stāsti, ja nezinātu, ka arī mani senči par brīvību cīnījušies, tad valsts man neko nenozīmētu – tikpat skaisti zied ābeles arī Anglijā. Un kādas ir pludmales Portugālē… Cilvēki pie visa varētu pierast, bet vēsture mūsu zemi padara tik īpašu. Nedēļas nogalē bijām aizbraukuši uz laukiem, tur vecas sabrukušas mājas stāv no tā laika, kad iedzīvotājus aizveda uz Sibīriju. Tā arī viņi neatgriezās – tagad zemi dānis esot nopircis. Kāpēc atļaujam savu zemi izpirkt svešajiem? Vajadzētu motivēt jauniešus dzīvei laukos. Man sapnis ir dzīvot laukos, bet savos gados to nevaru atļauties – cenas mums zemei augstas, jo pietiek iebraucēju, kas tās nopirks, bet mēs varēsim dzīvot kādā daudzdzīvokļu mājā kā bites stropos, nejutīsim dabu. Arī mūsu bērni to tā nenovērtēs, jo zinās tikai pilsētas dzīvi. Jaunieši laukos – tā ir mūsu iespēja!
Svētki. Man šķiet, ka visa tā lielā padarīšana ir lieka – kam vajadzīga tik grandioza uguņošana? Mums svētki skaitās tad, ja ir liela uguņošana – jo lielāki svētki, jo lielākai tai jābūt. Mums vajag pūli, un vēlams, lai kaut kur tuvumā pārdod alu. Labāk aizdegsim katrs svecīti un pieminēsim tos, kas par mūsu brīvību cīnījušies,” saka Anda.
Komentāri