Rudens Skujenē rit kā jau visur laukos. Tumsa iestājas agri, tad āra darbi jāliek pie malas. Vakarā var pasēdēt pie sveces vai plīts uguns liesmām. Tad ir laiks arī atmiņām. Viņi sildās bērnībā piedzīvotajā un cenšas saglabāt optimismu. “Druvas” satiktie Skujenes iedzīvotāji šķiet gaiši, tomēr saredz skaudro realitāti.
Lanas Pudānes dzimtā puse ir turpat kaimiņos – Bānūžos, bet nu jau kādu laiku jaunā sieviete ar ģimeni dzīvo pašā Skujenē. Ar dzīvi pagastā Lana ir apmierināta.
“Varētu būt vairāk cilvēku un bērnu, taču kopumā dzīves līmenis Skujenē katru gadu uzlabojas. Ārsts ir tepat, pagasta pārvalde blakus, kultūras nams arī. Ja ir mazi bērni, tad viss ir nodrošināts, lai ģimene Skujenē varētu dzīvot. Vienīgi vēlos, lai pagastā vairāk piesaista uzņēmējus, lai ir darbavietas vietējiem iedzīvotājiem. Agrāk te bija zāģētavas, vasarās pati piestrādāju, cilvēku bija daudz, visi priecīgi par peļņas iespējām, bet tagad zāģētavu vairs nav, cilvēki arī izbraukuši kur nu kurš. Tie, kam ir darbs, turas ar varītēm savās vietās. Skumdina, ka man nav ne niecīgākās izredzes strādāt kaut uz pusslodzi, lai palīdzētu vīram finansiāli uzturēt ģimeni,” saka Lana.
Raugoties plašāk uz ekonomisko situāciju valstī, Lana uzlabojumus neredz. Pēc viņas domām, aktualizētā bēgļu politika nav godīga pret Latvijas bērniem: “Iedziļinoties bēgļu jautājumos un valdības nostājā, saprotu, ar kādu īpašu attieksmi bēgļi tiks sagaidīti, uzturēti, izmitināti, tāpēc man rodas jautājums, vai tad mūsu bērni ir sliktāki par viņu bērniem? Tas pats par ieslodzītajiem – uz vienu ieslodzīto dienā tiek iztērēts vairāk naudas, nekā valsts atvēl bērnam mēnesī, tas šķiet negodīgi. Man ir trīs mazi bērni, un tas mani, mammu, dziļi aizvaino.”
Lana savus trīs bērnus pieskata un iesaista dažādos pulciņos, jo šādas iespējas Skujenē ir, taču bērniem lielāku prieku sagādā rotaļas kopā ar draugiem, nevis dejošanas pulciņš, kurā jādancina meitenes. Taču viņa arī saprot, ka neviens jau nav izaudzis, stūrīti paklausīgi sēdēdams, ka palaidnības ikdienu padara krāsaināku, paliek atmiņā uz visu mūžu. Sieviete atceras savas spilgtākās bērnības draiskulības: “Reiz, pirms daudziem gadiem, kad ar tēti dauzījāmies, mājai izsitām logu. Tētis sēdēja uz gultas, es viņam klusītēm piezagos no mugurpuses, gribēju uzbrukt, bet mans noraudzītais pretinieks bija stiprāks par mani, noķēra un sāka kutināt. Tad mūsu rotaļīgajā cīniņā viņš mani pārsvieda pār plecu un es ar kāju trāpīju pa rūti. Smiekli momentā rimās, jo sapratām, ka nu būs nepatikšanas. Un kā tad! Mamma bija klāt. Viņa briesmīgi dusmojās, un mēs abi dabūjām pa ausīm.”
Katli vien palēcās
Imants Hauks dzīvo Skujenē, bet strādā Amatas novadā par elektriķi. Viņš stāsta, ka bērnībā bijis ļoti rāms, paklausīgs un godīgs. Ārpus mājām blēņas nav darījis, taču no vecākiem pēriens šad tad trāpījies.
* APMIERINĀTS. Imants Hauks: “Par dzīvi Skujenē grēks sūdzēties.”
“Mums mamma bija ļoti stingra, un kā nu ne, ja bijām trīs brāļi un māsa. Līdz skolas vecumam dzīvojām lauku mājā, bet tad pārvācāmies uz dzīvokli. Netālajā mežiņā varēja atrast šaujampulveri un pilnas patronas, tā mēs izgatavojām padžigalku pistoles. Vienreiz tēvs dusmās atņēma to pistoli un iesvieda krāsnī. Pistole, saprotams, karstumā eksplodēja tā, ka katli vien palēcās,” smejas Imants.
Uz Skujeni viņš atnācis dzīvot tūlīt pēc dienesta armijā: “Ar dzīvi esmu apmierināts. Grēks būtu sūdzēties, jo esmu viens no retajiem, kam ir darbs. Liela daļa iedzīvotāju ir bez algota darba. Runājot par dzīves labklājību, aina tāda skumja, laukos mums nekas te nespīd. Lai cilvēki paliktu dzīvot laukos un varbūt kāds nāktu klāt, vajag ražotnes. Agrāk te bija lielas zāģētavas, kas plauka un zēla, nu vairs nav nevienas. Cilvēki aizplūst. Palikuši vairs tikai pensionāri un tie, kas nav strādātāji. Liela daļa no kādreizējiem kaimiņiem tagad dzīvo ārzemēs.”
Optimisms aizstāj izsalkumu
Izskatās, ka kucīte Lesija ir iegaumējusi autobusa kursēšanas laiku Skujenē un zina, kad ieradīsies viņas draudzene Amālija Alksne, lai no iepirkuma maisiņa izvilktu kādu gardumu, ar ko sunenīti pacienāt. “Man ļoti patīk suņi, tie man burtiski līp klāt. Lesija nemaz nav mana kucīte, bet pieder kaimiņiem, taču tas mums netraucē būt draudzenēm. Tie suņi, kam ir šādas uzacis, ir ļoti gudri. Man bērnībā arī bija tāds suņuks, Nellija, ar dubultajām acīm. Piedzimu pēc kara, un tolaik jau mums lāgā nebija, ko ēst, prieka maz. Tā mēs, bērni, blēņojoties un aizmirstot bēdas, uz suņa baltajām uzacīm ar tintes zīmuli uzzīmējām punktiņus, tie tik bija smiekli, jo, kustinot acis, kustējās arī tās uzzīmētās,” smejot atceras sieva.
* PRIECĪGA TIKŠANĀS. Amālija Alksne satikusies ar draudzeni – kucīti Lesiju no kaimiņmājas.
Amālija ar vieglu žestu nobučo īkšķi un paceļ to gaisā, sakot: “Skujenē viss ir solīdi, un esmu ļoti apmierināta ar dzīvi. Cilvēki sūdzas un gaužas, bet es esmu optimiste. Kas kaiš Skujenē dzīvot, te viss ir lieliski! Par to, ko šodien redzam, jāpasakās iepriekšējam domes priekšsēdētājam Jānim Sekstem, lai ko arī par viņu neteiktu. Tagad esmu pensijā. Vienīgā problēma, ka pensija man ir mazāka par minimālo algu. Visu laiku jādzīvo ar “savilktu jostu”, diemžēl man arī nepienākas sociālais atbalsts, taču ko tur lai dara, tāda dzīve!”
Amālija domā, ka, iespējams, tieši grūtības vairāk saliedē sabiedrību, izvirzot priekšplānā kopības un savstarpējās palīdzības sajūtu, kā arī līdzjūtību, tādējādi liekot sadzīvot draudzīgāk. Tomēr kundzes vērtējums, īpaši par iespējām jaunajiem cilvēkiem Skujenē atrast labu darbu, par valdības darbu un ekonomisko stāvokli valstī ir ļoti kritisks un pesimistisks: “Par to vispār neko prātīgu nevar pateikt, tāpēc labāk paklusēt. Arī Skujenē amatos sēž viens otrs cilvēks, kura rīcības tīros motīvus varētu apšaubīt, bet ko nu par citiem, jāskatās uz sevi.”
Komentāri