Gints Eliss ir mēbeļu galdnieks, pašnodarbinātais. Viņš pēc pasūtījuma izgatavo lielākoties virtuves mēbeles un kāpnes, taču mājās gan viss, kas no koka, paša gatavots. “Katrs galdnieks ražo kaut ko citu, katram ir sava specializācija. Divi galdnieki, lai kā gribētu, divas vienādas virtuves iekārtas neizgatavos. Klients izvēlas, ja patīk galdnieka stils, cena šķiet pieņemama,” saka Gints un piebilst, ka patlaban darba netrūkst. Pirms pāris gadiem gan dažus mēnešus nav bijis pasūtījumu, tagad situācija pavisam cita, kaut Gints Eliass nekur nereklamējas.
Gadu gaitā ir iegūta klientu uzticība. Daudzi ar viņu sadarbojas ilgtermiņā. Gints kopā ar klientu izdomā, kādas izskatīsies mēbeles vai kāpnes. “Joprojām zīmēju ar zīmuli, neizmantoju datorprogrammas. Tās ir dārgas, un man to vienkārši nav. Ar katru gadu laiks kļūst tik dārgs, ka nedrīkstam lieki tērēt ne minūti. Ar datorprogrammu visu var izdarīt ātrāk. Klientu interesē rezultāts un cena, nevis tas, kā to daru. Tā kā agri vai vēlu būs vien jāizmanto modernākas tehnoloģijas par zīmuli,” stāsta galdniekmeistars un atzīst, ka mēģinājis darbā iesaistīt jaunus dizainerus, bet sadarbība nav izdevusies.
Veikalos mēbeļu piedāvājums ir daudzveidīgs, bet Gints atgādina, ka nekad cilvēks nenopirks visu tieši savai virtuvei, tādu iekārtu, lai katrs stūrītis iekļautos, kur tam jābūt. Tie, kuri vēlas oriģinālus meistaru darbus, tos pasūta. “Kāpnes nav tas vienkāršākais, ko klienti pasūta galdniekam. Kāpnes vajadzētu būvēt reizē ar māju, jo laikus jāparedz, kur un kādas tās būs. Tā notiek reti, jo cilvēkiem šķiet, ka viņi zina, cik daudz vietas kāpnēm jāatstāj. Kad pēc tam mērām, tādas, kādas gribētos, iebūvēt nav iespējams. Modē ir tādas kāpnes, kāda ir cilvēka rocība, nevis kādas gribētos,” pastāsta mēbeļu galdnieks.
Jau četrus gadus viņam ir sadarbība ar dāņiem. Viņš kafijas izplatītājfirmai gatavo kafijas stendus veikaliem, kā arī koka kastītes, kurās liek kafijas pakas. Tā Ginta gatavotie koka darbi nokļuvuši daudzviet Eiropā. Lai sūtītu uz Austrāliju, Japānu, Valsts augu aizsardzības dienestā bija jānokārto sertifikāts, ka kokā, kas izmantots, nav nekādu kukaiņu.
“Neplānoju lielu ražošanu, gribu strādāt kā līdz šim, jo esmu pārliecinājies, ka man patīk tas, ko daru,” domās dalās Gints Eliss. Tiesa, līdz šai atziņai bija jānonāk. Vairākus gadus Gints strādāja gan būvmateriālu ražošanā uzņēmumā “Gaujas koks”, gan bija darba ņēmējs galdniecībā. Bija arī brīdis, kad galvā maisījās domas par aizbraukšanu. “15 gadu laikā divas reizes, ne biežāk,” uzreiz saka Gints. Bet atturējies, kad sācis domāt, ka svešumā tāpat būs tikai svešinieks un vietējie iebraucējam galdniekam nekad nemaksās tik, cik savējiem, jo viņi labi zina mūsu algu līmeni. Jā, maksās vairāk nekā Latvijā, bet ne jau tik, cik saviem, kaut latviešu galdnieki bieži vien ir daudz profesionālāki.
“Savu darbu jāiemācās novērtēt, un tas nav viegli. Ja darba nav un turi cenu, saprotams, nesaņem arī to mazumu, ko varētu. Bet labāk to pašu nopelnīt, ieguldot mazāk darba. Dzīvē nedrīkst pārspīlēt. Ja arī dari to, kas tev ļoti patīk, reiz tas var apnikt, pārāk daudz uzņemsies, steigsies, būs kļūdas. Galdniekam pieļaut brāķi ir nepiedodami,” stāsta meistars un uzsver, ka viņam darbā svarīgākais ir pamatīgums un ilgmūžība. Mēbelēm un kāpnēm viņš izmanto tikai labākās furnitūras, un tās nav lētas. “Bet cilvēki nav gatavi maksāt. Varbūt pat būtu, bet ir žēl, jo veikalā var kaut ko nopirkt lētāk. Materiālu izvēle ir ļoti plaša, viss atkarīgs no cenas, toties ar Latvijā iegūtiem kokmateriāliem jau ir problēmas. Labie meži ir izzāģēti, lai dabūtu patiešām labus materiālus, ir jāiespringst un jārēķinās ar cenu. Masīvkoka mēbeles kļūst aizvien dārgākas,” pastāsta mēbeļu galdnieks. Gints lielākoties strādā ar masīvkoku, saplāksni. Vislabāk viņš pazīst bērza, oša, ozola, arī priedes īpašības. Daudz kas gatavots no citzemju cēlkokiem, piemēram, venges koka.
Gints dzīvo Vaives pagastā, kur atjauno vecāku māju “Lejas Ozoli”. Pagaidām darbnīcu īrē Priekuļos, algo arī palīgu. Pārredzamā nākotnē gan ir iecere uz vecajiem akmens kūts pamatiem uzbūvēt savu galdniecību.
Viņš mēģinājis darbā iesaistīt jaunos galdniekus. Par viņiem Gintam diezgan skarbs viedoklis. Pats būtiskākais – galdnieka profesijas prestižs ir zudis. Kad 90.gados Gints mācījās Cēsu arodskolā, bija jāiztur konkurss – pat pieci cilvēki uz vienu vietu. “Kas ir galdnieks – tāds pats strādnieks vien ir. Bet galdniekus meklē daudzas firmas, kas maksā arī sakarīgas algas, nesaku, ka pietiekamas, jo tādas Latvijā saņem retais. Roku darbs mums vispār nav vērtība,” pārdomās dalās mēbeļu galdnieks.
Tagadējā pieredze liecina, ka jaunie visu grib darīt ātri, neiedziļinās, viņiem trūkst arī disciplīnas, pacietības. Pirms dažiem gadiem viņš nodarbinājis ne tikai vienu palīgu, vairākus. “Tad sapratu, ka darbu kvalitāte krītas. Nevaru uzticēties, ka izdarīs, kā nākas. Man bija jāstrādā un vēl nepārtraukti jāseko, lai katrs kārtīgi izdara darbu. Bija pāris gadījumu, kad, atdodot darbu klientam, redzu, ka viss nav, kā jābūt. Tās sajūtas nav labas. Kamēr nebūs savas darbnīcas, mācekli noteikti neņemšu. Gribas kādu izmācīt, kā mani izskoloja meistari Imants Ozoliņš un Gunārs Kļava. Jaunās tehnoloģijas maitā amatniecību. Protams, bez tām šodien strādāt nevar, bet ir jābūt pamatzināšanām, ar tehnoloģijām vien visu izdarīt nevar, jābūt darba tikumam, disciplīnai, jāmāk rokās turēt kaltu, jājūt koks un vēl daudz kas cits,” ikdienas darbā pārliecinājies Gints Eliass.
Par grāmatvedību, nodokļiem Gints nedomā, tas ir grāmatveža ziņā. “Kāpēc tērēt laiku, mēģinot saprast to, ko cits zina un izprot daudz labāk par tevi, un vienmēr visu izdarīs ātrāk,” pārliecināts galdniekmeistars. Gints vairākkārt uzsver, ka bijuši labāki un grūtāki laiki, bet, ja padomā, kā klājas citiem, sūdzēties būtu grēks. “Gribas, lai katrs nākamais darbs būtu labāks nekā iepriekšējais. Un ir gandarījums, kad klients ir apmierināts un par to vēl pastāsta citiem,” domās dalās mēbeļu galdnieks Gints Eliass.
Komentāri