Ziemassvētkos noteikti galdā tiek celti pelēkie zirņi. Tā ir tradīcija no seniem laikiem. Ja vakar tika izvārīti zirņi `Retrija`, pirmoreiz varēja teikt – Ziemassvētkos ēdām ekskluzīvos Eiropas aizsargātu cilmes vietu nosaukumu reģistrā ierakstītos “Latvijas lielos pelēkos zirņus”. Šķirnes tiesību īpašnieks ir Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts. Latvijas augu šķirņu katalogā `Retrija` ir no 2004. gada. Eiropas Savienībā šobrīd ir reģistrēti teju 600 aizsargāti cilmes vietas nosaukumi. Starp tiem arī pazīstamais Parmas siers, Pujī zaļās lēcas un citi produkti. Reģistrētie nosaukumi tiek aizsargāti pret jebkādu reģistrēta nosaukuma tiešu vai netiešu komerciālu izmantošanu produktiem, uz kuriem reģistrācija neattiecas.
“Esam priecīgi un lepni,” saka Valsts Priekuļu laukaugu institūta pētniece, M.Sc Aina Kokare un pastāsta, ka Latvijā pelēkie zirņi ir unikāli, jo mēs tos lietojam uzturā. “Tagad mūsu tradīcijas ir iekļautas Eiropas reģistrā. Tas ir valsts prestiža jautājums, un mūsu lielie pelēkie zirņi ir Eiropas pārtikas ķēdē. Ja citās zemēs zina par tiem, tad tie nav izplatīti. Pārsvarā pasaulē uzturā lieto zirņus, kas ir skaisti, dzelteni, notīrīti,” skaidro Aina Kokare.
Pelēkos zirņus audzē arī citur, bet lopbarībai. Priekuļu selekcijas institūtā ir arī pelēko zirņu selekcijas tradīcijas. Šī ir vienīgā vieta, kur nodarbojas ar zirņu selekciju un tie ir selekcijas programmā. Patlaban ražošanā ir `Bruno`, `Vitra` un `Retrija`. `Retrija`ir Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā mērķtiecīgā selekcijas darbā radīta Latvijas lielo pelēko zirņu šķirne. Tā ir vienīgā, kurai ir tik liels zirņu izmērs.
Priekuļu institūta kolektīvs var būt lepns, viņu darbs novērtēts Eiropā. Ja citās zemēs par mūsu zirņiem vīpsnāja, arī tūristi nesaprata, ar ko viņus grib cienāt, tagad būs vieglāk ieinteresēt pagaršot. Kaut kas tik ekskluzīvs, Eiropā aizsargāts, taču jāpagaršo. Galvenie faktori, kas nosaka Latvijas lielo pelēko zirņu īpašo kvalitāti, ir vietējie klimatiskie apstākļi, augsnes īpašības, kā arī vēsturiskie faktori un cilvēkfaktori. Visi ražošanas posmi – audzēšana, žāvēšana un šķirošana – notiek konkrētā apgabalā. Latvijas lielo pelēko zirņu audzēšana un selekcija daudzu paaudžu laikā noteiktā ģeogrāfiskā apvidū ir radījusi šķirni, kura ir pilnīgi pielāgojusies vietējiem apstākļiem un kuras kvalitāte ir atzīta gastronomiskajās tradīcijās.
Veikalu plauktos, tirdziņos pelēko zirņu piedāvājums ir ļoti liels. Vēl pirms nedaudziem gadiem nopirkt pelēkos zirņus, kur nu vēl lielos, bija liela laime, tagad atliek vien izvēlēties. Tiesa, `Retriju` neaudzē daudzi, taču arī pārējie lielie pelēkie zirņi ir garšīgi.
“Zirņu tirgus ir pilns. Bija gadi, kad to trūka, tad daudzi sasēja. Arī zaļināšanai sēj zirņus. Ne visi nokuļ, bet tomēr diezgan daudzi,” vērtē Aina Kokare.
Veselavas pagasta zemnieks Andis Elviņš šovasar `Bruno` šķirnes zirņus izaudzējis divu hektāru platībā. Raža, sabērta maisos, gaida pircējus.
“Zaļināšana jāveic, kāpēc gan neiesēt zirņus. Šī sēkla bija nopērkama, tāpēc arī iesēju,” stāsta “Marģeru” saimnieks un atzīst, ka tik daudz audzēt nav vērts. “Pircēju nav. Viens tikai painteresējās lopbarībai, ne pārtikai un piedāvāja lopbarības cenu. Taču zirņi ir jākaltē, tie lieli izdevumi,” domās dalās Andis Elviņš un piebilst, ka zirņiem noiets ir vienīgi tirdziņos, bet zemniekam jau nav laika ar zirņiem braukāt pa tiem. “Mēs jau varam pašu velnu izaudzēt, tikai lai būtu pircējs,” nosmej zemnieks.
Aina Kokare atzīst, ka pamazām arī zirņu audzēšana un tirgus nostabilizēsies. “Tagad tā ir niša – piedāvāt Latvijas ekskluzīvos Latvijas lielos pelēkos zirņus citās zemēs,” saka pētniece. Kāpēc gan ne, arī mēs taču labprāt ēdam citu valstu ekskluzīvus produktus.
“Zirņus vajag ēst, tos pārēsties nevar, ja nu vienīgi grib apēst visus, lai jaunajā gadā nav jāraud,” ar smaidu saka Aina Kokare un atklāj, ka arī institūta kolektīvs Ziemassvētku saiešanā galdā cēla pašu izloloto, Eiropā novērtēto `Retriju`. Novērtēta ir, gan jau arī iegaršosies.
Komentāri