Kristīnes Tomases un Mareka Paurnieša ģimenē pirms gadu mijas noskaņojums – kā dzīve – ar labām un arī ne tik gaišām domām.
“Līdz rudenim vēl dzīve šķita skaista,” atzīst Mareks. Martā ģimenē piedzima Emīls, Endijs iet sākumskolā. Aprīlī tika nosvinēti Jurģi. “Pirms tam
īrējām mazāku dzīvokli, iegādājāmies savu,” stāsta Kristīne.
Mareks pa vakariem ar brāļa un draugu palīdzību remontēja. Darba bija ļoti daudz, jo dzīvoklis sliktā stāvoklī. “To nopirkām laikā, kad bija cenu griesti. Un dzīvokļi Raunā gāja uz izķeršanu, kurš pirmais paspēs, tas dabūs,” atceras Mareks un piebilst: “Dzīvoklis ir, bērni aug, atliek vien dzīvot un maksāt."
Marekam bija labi apmaksāts darbs. Nekādu kreņķu par materiālām problēmām. “Kurš varēja paredzēt? Ne jau es viens tāds. Bet mierinājums no tā mazs,” tagad saka Mareks. Jau septembrī uzņēmumā pateica, ka darbinieku skaitu krasi samazinās, vēl oktobri viņš nostrādāja un, kā vīri ar rūgtumu sprieduši, uz valsts svētkiem saņēma dāvanu – atlaists no darba.
” Kad darbs būs, varēsim iet atpakaļ. Kad būs? Vasarā? Pēc gada? Skats bēdīgs. Uz ārzemēm braukt arī nav vērts, Raunā atrast darbu nav cerību, pa ziemu visur pierimums,” domās dalās Mareks un ar gandarījumu atceras laiku, kad darba bijis tik daudz, ka nespējuši visu paveikt. “Klausos, kas apkārt notiek. Ekskavatoristam šajā laikā atrast darbu ļoti grūti. Neesmu izvēlīgs, neesmu ne slinks, ne neizdarīgs. Varu darīt jebko, bet nevienam strādnieku nevajag. Biju aizbraucis uz nodarbinātības dienestu, to gāž riņķī,” stāsta Mareks un atklāj, ka arī bezdarbnieka pabalsts viņam nepienākas. “Kad piedzima bērns, varēja kārtot pabalstu tas no vecākiem, kam lielāka alga. Tā arī izdarījām. Tagad divus pabalstus saņemt nevaru. Emīlam martā būs gads, līdz tam pabalsts pietiekams. Varam dzīvot. Kad tas beigsies, ko darīsim, grūti paredzēt. Pašvaldība ļoti atbalsta. Apkure nav dārga, bērnudārzā arī maz jāmaksā. Vai pašvaldība arī turpmāk varēs atļauties turēt tādas cenas? Esmu optimists. Par slikto nedomāju,” domās dalās Mareks.
Mazais Emīls gan pieaugušo problēmas pat nenojauš. Tētis un mamma ik brīdi ir ar viņu kopā. Vecākais brālis kad pārnāk no skolas, tad mazajam pavisam līksms prāts. “Endijs, kā jau visi, grib pie datora. Vairāk par stundu, divām neļaujam. Lai tērē enerģiju svaigā gaisā,” stāsta mamma un piebilst, ka pašiem vien ar visu galā jātiek, jo vecmāmiņas palīdzēt nevar.
Vasarā dienas skrēja, nevarēja vien visu pagūt. Lai gan Emīls vēl uz pasaules iepazīšanu nav kārs, ģimene brīvās dienās pabijusi gan trušu audzētavā, gan pie lamām un kamieļiem. Uz zooloģisko dārzu braukšot, kad Emīls paaugsies.
“Tās domas jau visādas galvā maisās, par darbu vien. Kad paskatos uz Emīlu, dzīve kļūst gaišāka,” saka Mareks un Kristīne mīļi pasmaida.
Komentāri