Augusta beigās “Druva” rakstīja, ka seši cēsnieki – Aleksandrs Bimbirulis, Vilmārs Tomsons, Edmunds Grava, Mareks Meļņiks, Uģis Lasmanis un Ģirts Kalniņš – Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā (5642 m) pacēla Cēsu karogu. Lai arī mazo, bet tomēr – Cēsu karodziņu. Un nozīme tam jo lielāka tāpēc, ka šī ir pirmā virsotne, kur nonācis mūsu pilsētas simbols. Svarīgi piebilst, ka karodziņu A. Bimbirulim iedeva Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, līdz tam šis simbols bija rotājis viņa kabinetu. Valsts jubileja, šķiet, ir īstais brīdis, lai atcerētos šo notikumu un uzzinātu, kāpēc un kā cēsnieki sasniedza Elbrusu.
V. Tomsons stāsta, ka šis nav pirmais kopīgais fiziski aktīvais ceļojums. Pirms dažiem gadiem kopā ar ģimenēm pabūts Horvātijā, Slovēnijā, kur izbrauktas kalnu upes, izkāpelēti kalni, tiesa, zemāki par Elbrusu.
“Man svarīgi, lai ceļojumā būtu fiziskās aktivitātes. Lai ko saka par muzejiem un arhitektūras pieminekļu skaistumu, tas nav priekš manis,” atzīst V. Tomsons.
Lēmums par uzkāpšanu Elbrusā radies kādās derībās, kad seši cēsnieki apņēmušies pierādīt, ka var uzkāpt virs 5000 metriem.
“Šīs derības uzreiz radīja mērķi. Varbūt mazliet avantūrisku, jo nevienam mums nebija kalnā kāpēju pieredzes. Taču tagad varu teikt, ka Elbruss šādām iecerēm ir ļoti piemērots. Kāpšanai Elbrusā ar alpīnismu mums zināmajā izpratnē maz sakara, tas ir īsts tūrisms. Dienā virsotnē uziet 60 līdz 100 cilvēku, dažbrīd tur ir pamatīga drūzmēšanās,” stāsta V. Tomsons.
Taču, lai arī šis ir vai ikvienam piemērots maršruts, ja rodas vēlme uzkāpt kādā virsotnē, iemaņas un zināšanas nepieciešamas, jo ar kalniem jokot nevar, tie kļūdas nepiedod. Arī Elbruss, jo ik pa laikam izskan informācija par bojā gājušajiem šīs virsotnes iekarotājiem. V. Tomsons norāda, ka te vainojama cilvēku pārgalvība un pat muļķība: “Trase uz virsotni ir marķēta un droša. Ja kāds nolemj noiet no tās, piemēram, lai nofotografētos kādā skaistā vietā, var neatgriezties. Jo kalnā ir plaisas vairāku desmitu metru dziļumā, kas klātas ar sniegu un tāpēc neredzamas. Ja pats būsi prātīgs, nekas slikts nenotiks.”
Lai arī ceļotāji sarūpējuši diezgan pamatīgu ekipējumu, patiesībā pieticis
vien ar nūjām un
dzelkšņiem, ko piestiprināt pie apaviem, lai gan būtu varēts iztikt arī bez tiem. Tomēr dzelkšņi dod drošības sajūtu, it īpaši noder, ja nogāze kļūst ledaina. Protams, nepieciešams arī piemērots apģērbs un spēcīgs pretiedeguma krēms, ja pie debesīm spīd spoža saule. Jo pat neilgu laiku ļaujoties saulei, var iegūt pamatīgus apdegumus pat tad, ja lieto vājas iedarbības krēmu sejas aizsardzībai.
Pirms kāpt kalnā, nepieciešama aklimatizācija, nevar uzreiz pēc ierašanās censties sasniegt virsotni, jo augstuma starpība un retinātais gaiss atstāj iespaidu uz organismu. Tiesa, esot arī īpatņi, kas to neievērojot. Nācies satikt kādus Krievijas kalnā kāpējus, kuri, kā atbraukuši līdz Elbrusam, tūlīt cirtuši augšā. Ar pacēlāju uzbraukuši līdz 3000 metriem un tūlīt uz virsotni.
“Satikāmies, kad viņi nāca lejā. Jāteic, ka skats bija bēdīgs, radās bažas, vai spēs tikt līdz lejai. Tā riskēt nedrīkst. Elbrusā cilvēki izmanto dažādas iespējas, lai vieglāk tiktu augšā. Var pat sarunāt, lai līdz 4600 metru augstumam par samaksu uzved ar retraku, tehniku, kas gatavo trases. Tā šiem vīriem ir laba haltūra,” stāsta V. Tomsons.
Cēsnieki gan paļāvušies tikai uz saviem spēkiem. Aklimatizējušies un tikai tad devušies uz virsotni. Laiks tajā dienā bijis kā pēc pasūtījuma, tāpēc arī kāpiens devis pozitīvas emocijas.
“Gribējām virsotni sasniegt visi kopā, bet trūka kalnā kāpēju pieredzes, tāpēc vienots gājiens neizdevās. Pa ceļam uz virsotni sadalījāmies pa trim. Es, Ģirts un Mareks to sasniedzām pirmie. Tas mums ļāva pilnībā izbaudīt kalnu krāšņumu, jo bijām tur augšā gandrīz vienīgie. Kad uznāca pārējie trīs, virsotnē jau veidojās drūzma. Jāpiekrīt tiem, kuri saka, ka Elbruss ir skaists. Sajūtas pašā augšā ir īpašas, nu, izsit to asaru acīs. Ir tur kaut kas, ko grūti aprakstīt vārdos un fiksēt fotogrāfijās. Tas jāredz savām acīm.
Tagad zinu, kādas sajūtas ir 5642 metru augstumā. Kādreiz būtu interesanti pamēģināt, kā ir augstāk, jo ap 7000 metriem tās noteikti ir pavisam citādas. Bet mani nevilina alpīnisms, kur jārāpjas pa striķiem, jāiet pa korēm. Man patīk pa drošo,” smaidot saka V. Tomsons.
Cēsu karodziņš virsotni sasniedzis kopā ar A. Bimbiruli un pēc tam atkal nonests lejā, lai arī tur augšā esot atstāts daudz piemiņas lietu, pat kāda svaru bumba, ko, spriežot pēc krāsām, atstājuši vācieši. Atrodami arī vēstures notikumu liecinieki, kāda plāksne vēstījusi par kaujām, kas par Elbrusu notikušas otrā pasaules kara laikā.
V. Tomsons stāsta, ka kalnu infrastruktūra augstā līmenī, jo atšķirībā no Eiropas Elbrusā vienmēr esot sniegs. Tāpēc kalnu slēpošanas cienītājiem šī varētu būt vilinoša vieta. Jau atvērtas dažas laba līmeņa viesnīcas, iegādāta tehnika, lai nodrošinātu augstu servisu kalnu slēpotājiem. Tiesa, nedaudz nostāk paveroties bēdīgākas ainavas.
Cēsu ceļotāji piedzīvojumu ailītē ierakstījuši vēl vienu nozīmīgu veikumu, kas, visticamāk, nebūs pēdējais.
“Kad atbraucām mājās, daži teica – viss, pietiek, vairs nekādu kalnu, bet pēc pāris mēnešiem, kad taisījām bilžu vakaru, saruna bija tikai viena – par nākamo virsotni,” atzīst V. Tomsons, piebilzdams, ka pagaidām tas tikai ideju līmenī, bet varēja noprast, ka šī iecere jau guvusi itin reālus apveidus.
Komentāri