Raunas pagasta kora aicināti, Rozes klubā kopā sanāca dziedošie raunēnieši. Tie, kuri pirms gadu desmitiem dziedājuši Raunas un “Zelta Druvas” koros. Daudzi jau sirmām galvām, citi pusmūžā. Koris Daces Ābramas un Sarmas Bērziņas vadībā priecēja ar ikviena korista iemīļotajām dziesmām, tika aizdegtas sveces par dziesmu, par Latviju, aizgājušajām un nākamajām paaudzēm.
Tā bija tikšanās, kura rosināja ieskatīties pagātnē un nākotnē. Raunā gan pirmās brīvvalsts, gan padomju laikā darbojās muzikāli kori, kurus pazina ne vien Vidzemē, arī Latvijā. Atjaunotais koris bija Dziesmu svētku dalībnieks šovasar.
“Tas ir mūsu diriģentu nopelns, ja nebūtu viņu neatlaidības, pārliecināšanas un organizēšanas talanta, nebūtu arī kora,” atzina korists Uldis Kalniņš. Tovakar bijušie koristi Raunas korim vēlēja piedzīvot vēl daudzus Dziesmu svētkus un skanīgus koncertus.
Tikšanās reizē ikvienam bija liela interese pāršķirstīt Raunas koru vēstures albumus, apskatīt savas jaunības fotogrāfijas, atcerēties tos, ar kuriem kopā dziedāts.
Raunā koris darbojās 45 gadus, beidza pastāvēt 1990.gadā. “Kolhoza laikā, ja nebija kora, priekšsēdētājus neslavēja. Un Raunā nekad dziedātāju nav trūcis,” atceras bijušais Raunas korists un kolhoza priekšsēdētājs, vēl aizvien vīru kora “Cēsis” dalībnieks Kārlis Skulte un piebilst, ka katrs tika aizvests uz mēģinājumu, uz katriem Dziesmu svētkiem šūti tērpi, nodrošināts transports uz koncertiem, ekskursijām. “Visi dziedāja kā traki. Vai tagad bez tādas palīdzēšanas mazāk dzied? Man labāk patīk tā kā tagad – no brīvas gribas. Un koristi paši gādā, lai būtu kolektīvs. Ne jau tikai dziedāšanas prieks pievelk korī, te cilvēks ar cilvēku satiekas,” domās dalījās Kārlis Skulte. “Tie bija jauki laiki – “Zelta Druvas” korī dziedāju, tad Raunas. Ka tā jaunība nāktu atpakaļ!” atceroties kori, sacīja Skaidrīte Elksne un piebilda, ka agrāk cilvēki daudz vairāk dziedājuši. “Ganos gājām, dziedājām, kā vairāki sanāca kopā, tā dziedāja. Tagad vairs ne. Nav jau vairs arī ganīšanas,” viņa vien nosaka un ar prieku atceras gan kora braucienu uz Maskavu, gan dažādus koncertus un, protams, Dziesmu svētkus.
Bijušās koristes Marija Azace un Irisa Eglīte ar gandarījumu “Druvai” stāsta, ka kādreiz korī bijuši 20, 30 vīri, kā dziedājuši koru karos Universitātes aulā, kā Imants Kokars un Valters Kaminskis braukuši pārbaudīt, cik raunēnieši skanīgi, kādi koristiem skaisti tautastērpi bijuši.
“Kādas dziesmas bija, tādas dziedājām. Visiem patika dziedāt, būt kopā.
Reiz pat Padomju Savienības himna bija jādzied. Vārdus nezināju. Labi, ka man tuvumā bija klavieres, uzliku uz tām lapas ar tekstu un skatījos,” ar smaidu atceras Irisa Eglīte un piebilst, ka katrā kolektīvā jābūt dvēselei, kopā turētājam. Raunas koros tie allaž bijuši koru vecākie, diriģenti un kultūras namu vadītāji. Tam piekrīt arī bijuši kora vecākā Baiba Bērziņa. “Dziedātājus kopā satur kora vecākais. Korī bijām dažādas paaudzes – gan astoņpadsmitgadnieki, gan tie, kam astoņdesmit. Īpaši sadzīvē bija jāievēro katra intereses. Diriģentam bija jāmāk dažādu paaudžu balsis salikt muzikālā skanējumā. Lai būtu kolektīvs, diriģentam jābūt ar kori ne tikai mēģinājumos un koncertos, arī sadzīvē,” domās dalās Baiba Bērziņa un uzsver, ka raunēniešiem ilgus gadus bijuši stabili un talantīgi diriģenti.
Tagad vairs tā īsti neviens nepateiks, kāpēc Raunā vairāk nekā desmit gadus kora nebija. Bet visi bijušie dziedātāji kā galveno iemeslu min – nebija kārtīga diriģenta. “Jau svētkos, kā pēc tam atzinās ne viens vien korists, dziedot “Pūt, vējiņi”, bijis ļoti skumji, netikuši vaļā no domas, ka korim tie ir pēdējie Dziesmu svētki. Rudenī pat nezinājām, vai vispār būs diriģents, ” stāsta Baiba Bērziņa un uzsver, ja diriģents tikai atbrauc uz mēģinājumu, ar to ir par maz. Tas bija arī pārmaiņu laiks, korim vajadzēja jaunas balsis, vairs nebija kolhoza, kas finansē darbību, arī pašvaldība īsti nesaprata, ko un kā. Uz dažu mēģinājumu atnāca vien pieci dziedātāji. “Droši vien varēja būt citādāk. Bet nebija tāda uzņēmīga cilvēka,” saka bijusī koriste Alda Raiskuma.
Koris – tas ir draudzīgs kolektīvs, to sarunās atklāja ne viens vien bijušais dziedātājs, stāstot par lustīgiem pasākumiem, jubileju svinēšanām, ekskursijām. “Piedzīvojumu bijis ļoti daudz,” uzsver Baiba Bērziņa, kura korī nodziedājusi 30 gadus. Katru vasaru ap Jāņiem diriģents Haralds Mednis rīkojis mazus dziesmu svētkus netālu no Inčukalna Gaujmalā. Tajos piedalījušies viņa un audzēkņu koris. Arī Raunas koris, kuru vadīja Jānis Stirna. Tā nu koristi sagatavojušies ceļam, ēdamais un alus līdzi, bet autobusa nav. Sazvanīts, kolhoza dispečers apliecinājis, ka būs. Vēlāk izrādījies, ka autobuss ar kultūras nama jauno darbiniece aizbraucis pēc muzikantiem, kuri vakarā Raunā spēlēs balli. Koristi brīdi noskumuši, bet tā kā nelielai svinēšanai viss bijis, ļoti nebēdājuši. Dziesmas, pīrāgi un alus uzlaboja omu. Kā bijis, kā ne, vairs neviens neatceras, kuram radusies ideja – jāaiznaglo kultūras nama durvis. Atradies arī āmurs un naglas. Atbraukuši muzikanti, kultūras darbinieces vadībā atlauzuši durvis, balle notikusi, vēlāk durvis saremontētas. Bet neviens pat nepainteresējies, kas to izdarījis. “Tagad var vien pabrīnīties, uz ko spējīgi pieauguši cilvēki. Bet tas ir atgādinājums – ar koristiem jārēķinās,” smejot saka Baiba Bērziņa un piebilst, ka koris nav tikai kopā sanākuši cilvēki, kam patīk dziedāt, tas ir kaut kas daudz vairāk.
Baiba Bērziņa savākusi un apkopojusi Raunas kora vēsturi. Tā ir pamatakmens tagadējam korim, lai ne tikai turētu līdzi, bet ietu tālāk. Tikšanās reizē ilggadējā kora vecākā Jūlija Štakaldera meita Zaiga Spalviņa bija izcepusi torti. Kā dāvanu no tēva, kurš arī pirmās brīvvalsts laikā bijis aktīvs kora dziedātājs.
Komentāri