„Vai jūs ticat, ka pasauli vēl var izglābt?” – tas bija viens no jautājumiem, ko ģimnāzisti šonedēļ Cēsīs uzdeva dzejniekam, 29 gadus vecajam Kārlim Vērdiņam. Viesis Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā tika sagaidīts kā savējais, par tādu vēl vairāk kļuva garākā sarunā, atbildot uz virkni visdažādāko jautājumu. Daļai jauniešu, kuri iepriekš bija iepazinuši dzejnieka radošo rokrakstu, lasījuši grāmatu „Es” – 2008. gada Dzejas dienu laureāti – un kļuvuši par dzejnieka faniem, bija svarīgas Kārļa Vērdiņa domas. Viņi vēlējās dzirdēt, kā autors lasa savu dzeju.
„Vai jums ir plāni savai garajai dzīvei?” bija viena no tēmām nopietnajā un reizē brīvajā sarunā. K. Vērdiņš centās būt atklāts: „Vienkārši vajag dzīvot, strādāt, ik pa laikam pamācīties. Pasaulē ir daudz kā interesanta – tikai jāprot to atrast un saskatīt.”
Jaunieši, kurus bija aizrāvuši K.Vērdiņa dzejas tēli, centās izzināt, kādas ir radoša cilvēka izjūtas – kā dzejolis atnāk, cik daudz jāstrādā pie gara darba noslīpēšanas, vai ilgi nenoplok sajūsma par labi uzrakstītu un arī novērtētu grāmatu. K.Vērdiņš neslēpa, ka joprojām dzīvo pozitīvās sajūtās, ko devis divu gadu darbs pie grāmatas „Es” . Pēc tā pārsteidzoši bija uzzināt, ka Latvijā atzītais literāts saka: „Man ir mazliet kauns no vārda dzejnieks. Mans amats neskan tik nopietni, kā, piemēram, arhitekts, un dzeja ir tik gaistoša.”
Klausītāju vidū bija arī skeptiķi, kuri ar dzeju neaizraujas, un jautājumi skanēja arī tā: „Vai māksla nav iedomīgu cilvēku kaprīze? Vai tās vietā labāk nepaņemt izkapti un neiziet laukā, pastrādājot saņemt iedegumu?” Šis domu gājiens K. Vērdiņu sasmīdināja, bet apdomājis to, viņš nenoliedza, ka kaut kāda daļa taisnības teiktajā ir. Ar dzejošanu vien iztikt nevar. Ciemiņš pastāstīja, ka ikdienas darbā ir aizņemts LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.
Latviešu valodas un literatūras skolotāju Elitu Rozīti, kuras mudināti, ģimnāzisti bija iepazinuši jaunāko dzeju, interesēja K.Vērdiņa viedoklis, kas notiek ar Dzejas dienām Latvijā. „Rīgā tās šobrīd vairāk atgādina šovu – tādu, kura laikā dzejnieki iznāk dienas gaismā. Taču lielākais ieguvums, ka laika gaitā Dzejas dienas izplatījušās pa visu Latviju, un tas ir svarīgākais. Saņemu ne vienu vien piedāvājumu tikties ar lasītājiem un ar interesi turp dodos. Mani aicina runāt ne tikai jauniešiem, arī bērniem, kopš uzrakstīju grāmatu „Burtiņu zupa”. Mani nepamet sajūta, ka Dzejas dienas Latvijā nekad nebeidzas.”
Komentāri